Politiskās veiklības instrumenti un to pielietošana © DIENA
Viena no oktobrī gaidāmo Saeimas vēlēšanu intrigām, protams, būs par to, kā situācija pasaulē, precīzāk, tieši Ukrainā, atsauksies uz Latvijas krieviem un to balsojumu.
Ārējais, iekšējais © DIENA
Ārpolitika pēdējā laikā patiesībā ir tāds neprecīzs termins tajā nozīmē, ka, šķiet, līdz ar 24. februāri nekāda "ārējā" politika vispār vairs neeksistē – tas, kas kādreiz bija kaut kas visai tāls un ar ikdienas problēmām un dzīvi varbūt tikai ilgtermiņā saistīts, pēkšņi kļuvis tuvs, teju taustāms un arī iekšpolitiski tikpat svarīgs, cik lēmumi par skolotāju algām vai nodokļu palielināšanu. Starptautiskā politika pēdējos mēnešos kļuvusi būtiska mums pilnīgi visiem, ietekmējot arī pavisam parastus lēmumus un ikdienu – sākot no tā, vai un cik lielas veidot pārtikas rezerves, un beidzot ar filozofiskām pārdomām, cik vispār droši savā dzīvē un mazajā burbulī varam justies.
Atteikties no ērtības domāšanā © DIENA
Kamēr karš nav noslēdzies, katrs pieņem savu lēmumu par to, kā vēlas ar to tikt galā, norāda ukraiņu režisors un scenārists Maksims Nakonečnijs. "(..) mēs darām visu, lai ātrāk izkāptu no upura lomas. Tas, ka šeit krīt raķetes, nenozīmē, ka tā ir cita pasaule. Tā ir tā pati, kurai piederi tu un tava valsts. Vēlos, lai mēs visi kopā varētu ieņemt kopīgu pozīciju," viņš saka.
Ne jau visa Jāņu zāle, Kas zied Jāņu vakarā: Kaņepīte, magonīte Zied citā sakarā © DIENA
Ja kaņepīti un magonīti izmanto jāņuzāļu vietā, tad Jāņi atnāk paši, bet visos citos gadījumos tiem ir nopietni jāgatavojas. Tad bieži vien tiek lauzīta galva, kā Jāņi būtu pareizi svinami, un roka stiepjas pēc laika mašīnas stūres, jo senāk tie noteikti tikuši svinēti pareizāk – nu, kaut vai tāpēc, ka senāk cilvēki vairāk ticēja tam, ko dara.
13 dienas līdz Jāņiem
10. jūnijs ir gada 161. diena pēc Gregora kalendāra parastajā, negarajā gadā. Līdz gada beigām ir atlikušas 204 dienas, līdz Jāņiem – trīspadsmit, lai gan Jāņi ir tik seni svētki, ka tos varētu svinēt arī pēc vecā stila, 6. jūlijā. Ar saules ritu tas nesakritīs, toties ļaus tikt vaļā no sajūtas, ka atkal (kā katru gadu) Jāņi ir atnākuši pārāk ātri.
Tādi laiki © DIENA
Laika mašīna Latvijā nozīmētu vispirms aizbraukšanu uz to laiku, kad ir labāks laiks. Piemēram, nule aizvadītajā maijā uz 2016. gada maiju, kurš bija kopumā ļoti silts, un pašas maija beigas kā jūlijs, ar karstuma rekordiem. Vai arī uz 2018. gadu, kad jau maija sākumā sākās piecus mēnešus ilgā simtgades vasara, visu maiju bija anticiklons un saule, siltuma rekordi līdz plus 27 grādiem maija sākumā un plus 30 grādi beigās.
Par jaunām sejām. Un Putniem © DIENA
Karš Ukrainā turpinās – nu jau vairāk nekā trīs mēnešus. Pārtikas cenas (tostarp tikko pieminētā Krievijas iebrukuma dēļ) pasaulē kāpj, un jau tagad skaidrs: tā nebūs tikai nabadzīgāko valstu problēma. Tikmēr pašmāju politikā jau pirmsvēlēšanu laika grūstīšanās. Gribētos teikt – tas viss tikai tāds pavasara dullums, bet diemžēl jāatzīst – tuvākie mēneši nudien nezīmējas gaišos toņos, iespējamie risinājumi nešķiet ne spīdoši, ne ātri, un, šķiet, jāgatavojas gan jostu savilkšanai, gan visai košam priekšvēlēšanu laikam, kad solījumu būs daudz, bet, kas no tā vēlāk tiešām “kritīs makā”, grūti prognozēt.
Lai nevajadzētu karāties © DIENA
Līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā 9. maija “masoviks” (par svinībām to kaut kā mēle tomēr neceļas dēvēt) pie pieminekļa Pārdaugavā bija diskusiju jautājums. Katru gadu līdz ar šo datumu varēja aktualizēt visu par integrāciju, mēģināt mērīt, vai tautas šoreiz uz šašliku ar Georga lentīti piedevās atnācis vairāk vai mazāk, meklēt kļūdas politikā un ikdienas attieksmē utt., utjp., utml. Karš to ir mainījis.
Vienīgā valoda © DIENA
Kaut kur lasīju, ka esot tāds Sabiedrības integrācijas fonds. 10. maijā beidzot ieraudzījām dabā, ko devuši tam un līdzīgām iekļāvējorganizācijām atvēlētie miljoni, un cik realizējama izrādījusies iedoma, ka Rīgā un vēl vairākās citās Latvijas pilsētās pamatnacmazākums integrēs Krievijas impēristus latviskumā, nevis otrādi.
Burti, no kuriem atteikties © DIENA
Tas, ka pat durvju stiprinājumam uzsisti dēļi burta Z formā rada asociāciju ar kaimiņos esošo agresorvalsti, ne vienam vien vairs nav nekāds pārsteigums. Tāpat kā tas, ka tagad daudz biežāk pamanām un piefiksējam simboliskos krāsu salikumus, esam sākuši atšķirt slāvu valodu nianses un pļavā augoša saulespuķe vairs nav tikai parasts zieds. Brīžam pat šķiet – ne tikai atsevišķi vārdi un burti, bet teju viss jau kļuvis par simboliem, kas "lec laukā" no dažādām pusēm.
Bez bailēm
Toreiz jau mēs it kā bijām vēl Krievijas klēpī, bet skaidrs, ka tieši 4. maijs atvēra to ceļu, caur kuru mēs iegājām Eiropas Savienībā un NATO. Pašlaik NATO, lai kā to kritizētu vai nekritizētu, īstenībā ir vienīgais mūsu drošības garants pret Krievijas imperiālismu. Bet man jāsaka gandrīz vai ķecerīga doma: manuprāt, tajā laikā krievu šovinisms nebija tāds, kāds tas ir tagad, nebija tik baiss un faktiski nacistisks, – tā, savelkot kopā Latvijas vēsturei tik svarīgo 1990. gada 4. maija balsojuma laiku un noskaņu ar pašreizējo ģeopolitisko situāciju un notiekošo karu Ukrainā, šonedēļ SestDienai saka viens no tā laika Augstākās padomes deputātiem Andrejs Panteļējevs.
Krupji nārsto © DIENA
Ja pasaule neies bojā atomkarā vai kādā citā katastrofā, kas var apdraudēt tās pastāvēšanu, tad pēc kāda miljona gadu vai mazliet ilgāka laika Latvijas pilsētās (jo kāpēc lai arī latvieši nedzīvotu pēc miljona gadu tik skaistā vietā kā Latvija, ja vien tuvākajos gados tās ainavu neiznīcinās vēja ģeneratoru meži, jo kaut kur jau tie jāliek, ja reiz gudrākas valstis jau sāk ierobežot to lietošanu, pārāk jau nu izkliedēta enerģija), pēc kāda miljona gadu te būs izveidojušās dažas tādas dzīvnieku sugas, kas spēs izvairīties no tā, no kā pašlaik vēl izvairīties nemāk, – no bojāejas uz ceļiem.
Par miera augšāmcelšanos © DIENA
Kijivas izbraucām vēlu vakarā, pat nenojaušot, ka jau tūlīt sāksies kaut kas tik šausmīgs. Jau pēc dažām stundām Ukrainā plosījās karš, – SestDienai īsi pirms viesošanās Latvijā stāsta kamerorķestra Kijivas solisti direktors Anatolijs Vasiļkovskis. Kāds varētu teikt: šī orķestra mūziķiem paveicās. Taču viņi paši to nebūt tā neuztver – kurš pie pirmās izdevības aizbraucis atpakaļ uz dzimteni, lai būtu kopā ar tuvajiem, kurš nomainījis instrumentu pret ieroci un stājies Ukrainas aizstāvju rindās.
Svarīgi neatslābt © DIENA
Pusotrs mēnesis. Pusotrs mēnesis individuālu traģēdiju, kara šausmu un noziegumu. Arvien biedējošākas ir bildes no vietām, kur gājis pāri agresora karaspēks, arvien skaudrāki izdzīvojušo un aizbēgušo stāsti. Vai tam visam pa vidu ir vieta arī kaut kam citam – dzīvei, kas, šķiet, citviet notiek kaut kādā paralēlajā pasaulē un neizskaidrojamā kārtā tomēr rit tālāk?
Aprīlis bez jokiem © DIENA
Atzīšu, ka ierasti aprīli gaidu kā zināmu robežšķirtni – kaut kā vienmēr šķitis, ka līdz ar to patiešām un pilnīgi oficiāli sākas pavasaris. Ja arī iepriekš kādas siltākas dienas bijušas, tad līdz ar aprīli pat aukstums vairs nekož un “pavasaris galvā” var būt un dzīvoties no tiesas legāli.
Palikt cilvēkam © DIENA
Pagājis tieši mēnesis. Tieši mēnesis kopš kara sākuma tepat blakus – viena agresora soļa stiepiena attālumā.
Lai dzīvo Ukraina © DIENA
Dienās pēc 24. februāra cilvēki, teikdami “labrīt”, parasti uzreiz atvainodamies piebilst, ka par labiem šos rītus nav iespējams saukt. Dienās pēc 24. februāra ir grūti kaut ko padarīt – ieskaties ziņās un iekrīti tur uz ilgu laiku, meklēdams kādus cerības starus, bet atrodi vispirms nāvi un iznīcību.
Izdomātā pasaule © DIENA
Cik liels atbalsts patlaban Krievijā ir tās vadītāja Vladimira Putina redzējumam par pasaules kārtību un karu Ukrainā, ko tas par spīti ukraiņu sīkstajai pretestībai un Rietumu ieviestajām sankcijām turpina nu jau ilgāk nekā divas nedēļas? Portāla Meduza , kas Krievijas “ārvalstu aģenta” statusā nokļuva jau pirms gada, vadītāja Gaļina Timčenko saka: to mēs nezinām.
Acis plaši atvērtas © DIENA
Mēs liekam bērnus gulēt sešos, jo zinām, ka vēlāk atkal bumbos un būs jāiet uz
pagrabu. Tā, vienā teikumā, īsi un bez liekām emocijām minot savas ikdienas rutīnas pārmaiņas, patlaban notiekošo Kijivā spilgti raksturo paziņa. Tas ir kara otrās dienas vakars, un, saņēmusi šo ziņu, apraudos. No bezspēcības, no dusmām, no jušanas līdzi un no tā, ka labi zinu: ar visām šīm emocijām nekādi nepalīdzu tiem, kas kara zonā. Bet vēl tikai pirms dažiem mēnešiem es, viesojoties Ukrainā, ēdu viņas gatavotu boršču un īpaši man ceptu zivi. Izcilu.
Prom es nebrauktu © DIENA
Vai mēs jebkad varam būt gatavi karam? Vai arī vienmēr gatavojamies un gatavosimies iepriekšējam... Gribi negribi pašreizējā situācija liek šo jautājumu uzdot, vienlaikus domājot arī par to, kas ir manā krīzes mugursomā un kā es rīkotos (lai neteiktu – rīkošos) noteiktā situācijā.