Ja kādam joprojām ir aktuāls jautājums, kādas ir propagandas izmantošanas sekas terorisma veicināšanā, viņam nav jāmeklē tālāk par nesenajiem šausminošajiem uzbrukumiem Izraēlā. Tā, šī gada 7. aprīlī tika noslepkavoti kādas ģimenes locekļi – trīs Londonā dzimušas izraēlietes, 15 gadus vecā Rina (Rina), viņas 20 gadus vecā māsa Maia (Maia) un viņu māte Lūsija Dī (Lucy Dee), kuras gāja bojā automašīnā zem palestīniešu teroristu ložu krusas. Tajā pašā vakarā uzbrukumā Telavivas pludmales promenādē bojā gāja 35 gadus vecais jurists no Romas Alesandro Parini, bet vēl septiņi kājāmgājēji tika ievainoti. Viņi visi bija tūristi no Itālijas un Apvienotās Karalistes.
Visai droši var apgalvot, ka kūdīšanas parādība nekur nav tik acīmredzama kā Jeruzalemē, īpaši saistībā ar Tempļa kalnu. Šai svētajai vietai, kur atradās Pirmais un Otrais templis, bet vēlāk tika uzcelts Klints kupols un Alaksas mošeja, ir sena vēsture kā konfrontāciju starta punktam, kur izvēršas plašāki konflikti.
Jau vairāk nekā gadsimtu nepamatoti apgalvojumi par Tempļa kalnu tiek izmantoti kā iegansts, lai uzsāktu pret ebrejiem vērstu vardarbību, un šī fenomena aizsākumus var meklēt Jeruzalemes muftija izteikumos. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Hadža Amina al Huseini (Haj Amin al-Husseini) nepatiesais apgalvojums, ka Alaksas mošeja ir apdraudēta, izraisīja virkni arābu nemieru, kas rezultējās ar simtiem nāves gadījumu. Savukārt Lielbritānijas varas iestādes, cenšoties nomierināt pūļus, ierobežoja ebreju imigrāciju.
Kopš tā laika palestīniešu līderi un reliģiskās figūras ir izmantojuši viltus draudus mošejai, kuru musulmaņi uzskata par savu trešo svētāko vietu, lai kūdītu uz terorismu, iedvesmotu sacelšanos, izraisītu bruņotu karadarbību un īstenotu politiskos mērķus.
Naktī pirms ebreju Pesaha svētku sākuma 4. aprīlī, “Hamas” aktīvisti un to atbalstītāji iebarikādējās Alaksas mošejā. Bruņojušies ar pirotehniku un truliem priekšmetiem, piemēram, smagiem akmeņiem, kas paredzēti ebreju dievlūdzēju apmētāšanai pie Raudu mūra, kas atrodas mošejas pakājē, viņi piespieda policiju reaģēt, lai šie uzbrukumi tiktu novērsti un mierīgie musulmaņi varētu mošejā lūgties.
Aizbildinoties ar to, ka Alaksu apdraud Izraēlas policija, lai gan patiesībā vienīgais apdraudējums bija tas, ko radīja paši islāmistu radikāļi, “Hamas” aicināja palestīniešus veikt terora aktus pret izraēliešiem un paplašināja savu ofensīvu papildu frontēs. No Libānas, ar Irānas atbalstītās “Hezbollah” piekrišanu, pret Izraēlas kopienām Rietumgalilejā tika izšautas 34 raķetes. Pēc Izraēlas reakcijas uz “Hamas” militārajiem objektiem, no Gazas tika raidītas raķetes pret Izraēlas civiliedzīvotājiem, kuri dzīvo netālu no dienvidu robežas. Pieauga teroristu uzbrukumu biežums ar letālām sekām.
Pēc Jeruzalemes atkalapvienošanās 1967. gadā Izraēla pieņēma lēmumu saglabāt status quo Tempļa kalnā un ļaut islāma vakufam turpināt pārvaldīt svēto vietu. Tādēļ ebrejiem un citiem apmeklētājiem, kas nav musulmaņi, ir ierobežojumi un tie var apmeklēt Tempļa kalnu tikai noteiktā laikā, viņi neienāk Alaksas mošejā, un ebrejiem nav atļauts atklāti lūgties jūdaisma svētākajā vietā.
Statistika, kas salīdzina abas populācijas, ir nepārprotama. Pagājušajā gadā aptuveni 1 250 000 musulmaņu ieradās Tempļa kalnā, lai atzīmētu mēnesi ilgās Ramadāna svinības. Turpretim ebreju apmeklētāju skaits visa 2022. gada laikā bija mazāks nekā musulmaņu lūdzēju skaits vienas Ramadāna piektdienas laikā – tātad mazāk nekā 50 000 ebreju gadā salīdzinājumā ar 1,25 miljoniem musulmaņu vienā mēnesī. Neraugoties uz augstāk minēto faktu, ebreju apmeklētāji tiek pastāvīgi attēloti kā “šturmējoši” kalna apgānītāji, liekot palestīniešu jauniešiem domāt, ka viņu reliģiskais pienākums ir aizstāvēt Alaksu pret šīm iedomātajām Izraēlas agresijām.
Izraēlas cieņa pret musulmaņu ticību ir saskaņā ar ebreju valsts apņemšanos aizsargāt katras ticības svētvietas un atbalstīt ticības brīvību. Šīs saistības ir ietvertas Izraēlas Neatkarības deklarācijā, kurā teikts, ka Izraēla: “Visiem tās iedzīvotājiem nodrošinās pilnīgu sociālo un politisko tiesību vienlīdzību neatkarīgi no reliģijas… tā garantēs reliģijas brīvību… [un] tā aizsargās visu reliģiju svētvietas…”.
Medijos ir daudz runāts par Ramadāna un astoņu dienu Pesaha svētku pārklāšanos. Tomēr ir skaidrs, ka vardarbība Tempļa kalnā nebija hronoloģiskas sakritības vai spontānas sacelšanās rezultāts. Tā ir daļa no rūpīgi plānotas “Hamas” stratēģijas, kas veidota tā, lai izmantotu iepriekš minēto svētku periodu.
Noslēgumā būtu jāuzsver, ka vardarbība un terorisms, kas apdraud un nogalina nevainīgus civiliedzīvotājus, raidot uz tiem raķetes no dažādām frontēm, pakļaujot tos nežēlīgām apšaudēm un taranējošu automašīnu uzbrukumiem, ir pelnījuši skaidru nosodījumu!
Jebkura valsts, kas saskārusies ar pieminētājām zvērībām, sagaidītu starptautiskās sabiedrības nosodījumu šādai vardarbībai.
Izraēla ir apņēmusies ļaut miermīlīgajiem dievlūdzējiem izbaudīt visas svētvietas lieliskajā Jeruzalemē. Tomēr, šķiet, ka “Hamas” ir citi plāni un apburtais cikls – kūdīt, uzbrukt, atkārtot – turpināsies.