Bieži dzirdams arguments, ka iedzīvotāju skaits samazinās visur, taču tas nevar kalpot par attaisnojumu pasivitātei. Jā, globālas demogrāfiskās izmaiņas notiek arī citur, piemēram, pat Ķīnā, kur ir sākusies iedzīvotāju skaita samazināšanās, tomēr daudzviet ir novērojami centieni situāciju stabilizēt, investējot ģimenes atbalsta politikā. Salīdzinot situāciju ar kaimiņvalsti Igauniju, redzams, ka adekvāts valsts atbalsts ģimenēm var sniegt pozitīvus rezultātus. Igaunija, neraugoties uz līdzīgām problēmām, ir izvēlējusies skaidru ģimenes atbalsta politiku, un prognozes liecina, ka tās iedzīvotāju skaita samazinājums būs ievērojami lēnāks nekā Latvijā. Saskaņā ar “Eurostat” datiem, ap 2060. gadu Igaunija pat varētu apsteigt Latviju iedzīvotāju skaita ziņā, kas būtu smags trieciens Latvijas pašapziņai. Šāds iznākums patiešām būs iespējams, ja Latvijas politiķi nespēs pieņemt ilgtspējīgus lēmumus un risināt problēmas, kas prasa ilgtermiņa plānošanu un ieguldījumus.
Ģimenes atbalsta politika
Lai gan Latvijā pastāv dažādi atbalsta mehānismi, tostarp vecāku pabalsti, kas nodrošina finansiālu palīdzību līdz bērns sasniedz pusotra gada vecumu, problēmas sākas tieši pēc šī perioda. Latvija, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, ir paveikusi labu darbu, nodrošinot vecāku atbalstu pirmajā bērna dzīves gadā. Jaunās māmiņas vai tēvi, izvēloties palikt mājās, var saņemt pabalstu, kas aizstāj viņu darba ienākumus, un šajā ziņā Latvija atrodas starp līderiem Eiropā. Taču atbalsts bieži beidzas pēc gada vai pusotra, un tad ģimenes sastopas ar nopietnām grūtībām – īpaši jautājumā par bērnudārzu pieejamību. Bērnudārzu trūkums ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc daudzas jaunās ģimenes vilcinās plānot otro vai trešo bērnu. Kad beidzas atbalsta periods, lielākajai daļai vecāku ir jāatgriežas darba tirgū, bet, ja pirmsskola nav pieejama vai neapmierina tās kvalitāte, vecāki ir spiesti izvēlēties starp karjeras attīstību un finansiālo stabilitāti vai rūpēm par bērnu mājās, kas ilgtermiņā var ietekmēt ģimenes labklājību. Rezultātā ģimenes, kas lemj par labu bērniem, bieži vien tiek nostādītas finansiāli neizdevīgā situācijā.
Pirmsskolu pieejamības jautājums ir stāsts ne tikai par praktisku atbalstu vecākiem, bet arī par valsts ilgtermiņa politiku. Atbalsta sistēma ir jāpielāgo tā, lai novērstu situāciju, kurā ģimenes tiek sodītas par bērnu plānošanu vai, piemēram, par privātās pirmsskolas izvēli. Lai ģimenes justos droši un būtu gatavas plānot bērnus, jādomā arī par mājokļu pieejamību un kvalitatīvu pirmsskolas izglītību.
Jaunu pirmsskolu būvniecība
Viens no aktuālajiem jautājumiem ir pirmsskolu būvniecība. Lai gan atsevišķās pašvaldībās tiek plānoti ievērojami ieguldījumi jaunu pirmsskolu ēku celtniecībā, rodas jautājums, vai šīs investīcijas ir pamatotas, īpaši ņemot vērā demogrāfiskās tendences. Vairākās Pierīgas pašvaldībās šobrīd vērojams pozitīvs dabiskais pieaugums, kas citur Latvijā ir ļoti reta parādība. Šeit bērnu skaits turpina pieaugt, ne tikai dzimstības dēļ, bet arī pateicoties iedzīvotāju migrācijai no Rīgas un citiem Latvijas novadiem. Savukārt valsts un pašvaldību līmenī joprojām bieži redzama vēlme “ieguldīt betonā”, veicot investīcijas infrastruktūrā, kas drīzumā var kļūt lieka. Turklāt, tas ir arī laikietilpīgi un nepalīdz ģimenēm, kurām pirmsskola nepieciešama jau tagad, nevis pēc vairākiem gadiem. Rezultātā tika izšķērdēti resursi, kas varētu tikt izmantoti cilvēkkapitāla attīstībai. Pirmsskolu jautājumā ir svarīgi atcerēties, ka galvenais mērķis ir, nevis celt jaunas ēkas, bet radīt ilgtspējīgu un efektīvu atbalsta sistēmu ģimenēm. Pirmsskolu būvniecības jautājumā Latvijā ir svarīgi atzīt, ka ne visur nepieciešami jauni objekti. Tā vietā uzmanība jāpievērš elastīgiem risinājumiem. Viena no iespējām, kā uzlabot situāciju, ir ciešāka sadarbība ar privāto sektoru. Daudzas privātās pirmsskolas spēj elastīgi reaģēt uz pieprasījumu un piedāvāt vietas bērniem, kamēr pašvaldību sistēmas vēl nav izveidojušas atbilstošu infrastruktūru. Valstij vajadzētu apsvērt iespēju palielināt atbalstu ģimenēm, sedzot lielāku daļu no mācību maksas arī privātajās pirmsskolās, ļaujot vecākiem izvēlēties.
Valstij viennozīmīgi jāsniedz lielāks atbalsts vecākiem, kuri vēlas saglabāt darbu un karjeras attīstību. Ne tikai līdz brīdim, kad bērns sasniedz pusotra gada vecumu, bet līdz pat skolas gaitu uzsākšanai. Ir būtiski novērst situāciju, kad jaunās ģimenes tiek finansiāli un profesionāli ierobežotas tāpēc, ka viņas izvēlas bērnus. Latvijas politikas veidotājiem būtu jāņem vērā Igaunijas pieredze, kur ģimenes atbalsta politika ir attīstīta daudz vairāk, un tā kalpo kā pozitīvs piemērs, kas varētu palīdzēt uzlabot situāciju arī Latvijā. Mēs nevaram prasīt, lai ģimenes uzņemas risku, kas būtiski ietekmē viņu nākotnes finansiālo stabilitāti un karjeras iespējas. Ja valsts vēlas nodrošināt demogrāfisko izaugsmi, ir jāveicina ģimenēm draudzīga vide.