Vairāki Jaunās Vienotības un Attīstībai/Par! Saeimas deputāti rosina veikt izmaiņas likumā, paredzot noteikt, ka tiesībsarga amatā var ievēlēt ne vairāk kā divas reizes. Tā ir atriebība par to, ka caur Satversmes tiesu panācāt, ka politiķiem jāmeklē nauda sabiedrības nabadzīgākās daļas atbalstam? Un zīme, ka politiķi tiesībsarga amatā gribētu tādu, kas neko šādu nevarētu panākt?
Pirms atbildēt uz šo jautājumu, gribētu nelielu precizējumu. Publiskā telpā parādās, ka pēdējā gada laikā es esmu palicis ļoti aktīvs. Tā gluži nav. Atgādināšu, ka tostarp pēc mūsu biroja aktivitātēm 2011./2012. gadā, aizstāvot personu ar garīga rakstura traucējumiem tiesības, valsts zaudēja Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tas bija drīz pēc tam, kad mani apstiprināja šajā amatā. 2013. gadā aktualizēju jautājumu par izglītību bez maksas. 2016. gadā mums bija pētījums par valsts veselības aprūpes sistēmas neatbilstību Satversmei. Tāpat pacēlām tēmu par Ainažiem un bērnu psihiatriju, par bērnunamiem utt.
Bet, runājot par to, ka grib ierobežot termiņu, manuprāt, tas īsti nav racionāli, ja grib noteikt kaut kādu termiņu skaitu ierobežojumu, jo jebkurā gadījumā Saeimas deputāti būs tie, kas lems vai nu par, vai pret attiecīgo kandidātu. Ja tiesībsargs strādā slikti, deputāti balsos pret viņu vai pat vispār neizvirzīs, bet, ja ir kāds kandidāts, kas ir ļoti labs un perspektīvs, deputāti balsos par viņu. Līdz ar to rosinājums par termiņa ierobežošanu drīzāk ir populisms, nevis pārdomāta rīcība.
Kā būtu privātajā biznesā? Ja darbinieks ir labs, tad darba devējam pat prātā nenāktu domāt par viņa atlaišanu. Bet ja darbinieks neizpilda savus pienākumus, ir paviršs savā darbā, protams, ka no tāda atbrīvosies. Domāju, ka arī uz valsts amatpersonām būtu jāattiecina šis princips, nevis jāgudro dažādi termiņa ierobežojumi.
Faktiski tā ir cilvēkresursu izšķērdēšana, ja labi strādājošam profesionālim saka: vari iet, mēs meklēsim citu! Un šeit nav runa vien par jums.
Laba likumdošanas prakse būtu, ja šādas iniciatīvas būtu jāiesniedz ar pamatojumu. Likumprojektiem parasti klāt ir anotācijas, kāpēc attiecīgais dokuments tiek virzīts. Šajā gadījumā nekā tāda nav. Manā ieskatā politiķiem jādomā valstiski un jāpieņem lēmumi, kas ir izsvērti un racionāli pamatoti, nevis jāierobežo sevi.
Savukārt, ja mēs runājam par citu iniciatīvu, ka desmit deputāti ir tie, kas nominē pretendentu šim amatam, man ir bažas, ka tas process līdz ar to ļoti tiek politizēts. Mums tieši pretēji vajadzētu darīt, kā, piemēram, ir Somijā, kad ir atklāta pieteikšanās un konkurss uz tiesībsarga amatu, kur ikviens var piedalīties, lai tad mūsu gadījumā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija vērtē, kuri kandidāti atbilst prasībām un kuri ir labākie no labākajiem. Bet, ja virza 10 deputāti, tas nozīmē, ka virzīs viena frakcija vai partija, turklāt stipri ierobežojot mazo frakciju vai tā saucamo neatkarīgo deputātu iespējas virzīt kādu savu kandidātu.
Parasti jau šis bijis politiskās vienošanās jautājums. Pats sevi uzskatāt par ļoti politiski neatkarīgu kopš ievēlēšanas?
Es esmu pilnīgi neatkarīgs. Un, manuprāt, toreiz, 2012. gadā, kad ilgstoši politiski nevarēja vienoties par citiem kandidātiem, mana ievēlēšana bija kā ģenerālmēģinājums nākamajām Valsts prezidenta vēlēšanām.
Kādā ziņā?
Vai izdotos sabloķēties dažām koalīcijas partijām ar dažām nekoalīcijas partijām. Bet tas ir tikai mans pieņēmums. Mani uzrunāja Saeimas deputāts Juris Silovs no Saskaņas – mēs ar viņu kopā bijām strādājuši 12 gadus Latvijas bankā. Bet, kā jūs redzat no manas darbības, es esmu pierādījis, ka esmu absolūti apolitisks. Nevienai politiskajai partijai par labu neko neesmu darījis, neesmu izdabājis.
Varbūt tā problēma ir, ka nav politiskās aizmugures, kas nepieļauj tādu iniciatīvu pieņemšanu, kā nule aktualizētā ar divu termiņu ierobežojumu?
Pats esmu pārliecinājies – lai pilnvērtīgi varētu darboties tiesībsarga amatā, jābūt pilnīgi apolitiskam, jo citādi nevarētu iestāties par lielajām tēmām, īpaši tām, uz ko attiecas LR Satversmes 8. nodaļa. Esam kritizējuši par to, par ko bijis pamats, neskatoties, kuras partijas pie varas. Teiksim, bija nopietns pētījums un asas diskusijas par bilingvālo izglītību. Kad premjers bija Kučinskis, bet finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola, izteicām asu kritiku par iedzīvotāju ienākuma nodokļa reformas konsekvencēm.
Visu interviju lasiet avīzes Diena trešdienas, 5. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!