Esat norādījis, ka pretēji plānotajam – dīkstāves pabalstus mēnesī izmaksāt ap 20 miljoniem eiro apmērā – reāli decembrī izmaksāta ir tikai puse. Par ko tas liecina?
Šajā kontekstā primāri rodas jautājums, kādēļ netiek izmaksāti šie pabalsti tādā apjomā, kā bijis plānots. Izmaksu plāns bija izveidots, balstoties uz pagājušā gada pavasara datiem, kad tika izmaksāti 15 miljoni eiro mēnesī, attiecīgi šajā plānā šim mērķim paredzot vēl piecus miljonus. Un tad ir jautājums – kāpēc šobrīd redzam šādus datus? Un ir trīs varianti – uzņēmēji nepiesakās, pabalstu izmaksa tiek atteikta vai arī ir pārāk lēns piešķiršanas process. No malas raugoties, ir sajūta, ka tieši pabalstu piešķiršanas ātrums ir lēnāks, nekā tika plānots, jo, ja mēnesī tiktu izmaksāti iecerētie 20 miljoni eiro, dienā tas būtu vidēji ap miljonu eiro. Pat pieņemot, ka ir bijis mazāks pieteikumu skaits, tad šos pabalstus būtu vajadzējis izmaksāt 10 darba dienās.
Manuprāt, valstij tomēr vajadzētu iejusties šo cilvēku situācijā – viņiem beidzas nauda, viņiem ir ģimenes, šobrīd ir ziema ar lielākiem komunālajiem rēķiniem, bet pabalsta kavēšanās rada nelāgu situāciju.
Turklāt Valsts ieņēmumu dienesta (VID) sniegtajā informācijā gan nav minēts, cik liels bijis atteikumu skaits, ko tomēr būtu vērtīgi redzēt. Protams, varētu arī diskutēt par atbalsta piešķiršanas kritērijiem, atbilstoši kuriem, iespējams, daļai cilvēku tiek atteikta pabalsta izmaksa, bet kuriem tomēr vajadzētu piešķirt pabalstu. Piemēram, viens no kritērijiem ir apgrozījuma kritums attiecībā pret pagājušā gada vasaras un rudens mēnešiem, lai gan pareizāk būtu salīdzināt ar iepriekšējā gada attiecīgo mēnesi, kas ietver arī sezonalitātes aspektus. Manuprāt, šis viss izskatās pēc tādas knapināšanās no valsts puses, diskriminējot daļu palīdzības lūdzēju, bet ir jāsaprot, ka šiem cilvēkiem vispār nav, kur likties. Ja mēs paskatāmies pašreiz esošo brīvo vakanču skaitu – tie 10 tūkstoši –, un tas arī ne vienmēr atbilst tām prasmēm, kuras ir šiem krīzē nonākušajiem cilvēkiem. Respektīvi, daļai cilvēku pat īsti nav iespēju mainīt nodarbošanos, un, manuprāt, tomēr ir jābūt arī cilvēcībai no valsts puses – ja šos pabalstu izmaksu nosacījumus mazliet pielāgotu reālajai situācijai, nedomāju, ka šajā jomā uz kopējā Covid-19 krīzes mazināšanas izmaksu fona rastos kādas papildu gigantiskas izmaksas valsts budžetam, taču noteikti tiktu saglabāts sociālais miers.
Finanšu ministrs Reirs pagājušajā nedēļā gan norādīja, ka valdība meklēšot, kā palīdzēt, piemēram, frizieriem, jo konkrēti šajā jomā esot iesniegts salīdzinoši neliels atbalsta lūgums. Varbūt tieši zemais pieteikumu skaits ir sekas aizvien sarežģītajam pieteikšanās procesam?
Es šobrīd varbūt vēl nesteigšos izteikt kādus vērtējumus par šo, jo būtu svarīgi iepazīties ar niansēm. Bet pagājušajā nedēļā tieši notika Reira vadītās darba grupas sanāksme, kurā tika spriests par iespējamiem uzlabojumiem atbalsta programmās, un tieši šajā sanāksmē arī tika šajā sezonā pirmo reizi prezentēti dati par atbalsta sniegšanas procesu. Taču diemžēl, kā jau minēju, trūkst informācijas par atteikumiem, ko VID nebūtu nekādu problēmu sagatavot, līdzīgi kā tas bija pavasarī, tādēļ lūgsim VID papildināt šo atskaiti ar informāciju par atteikumiem un to iemesliem, sadalījumu pa nozarēm, un tad mēs redzētu, kuras ir lielākās grupas un iemesli, pēc kā varētu spriest par sistēmiskām izmaiņām šajā procesā.
Ir vēl kāda būtiska nianse, kas gan no likuma burta ir korekta, proti, to cilvēku iespējas saņemt atbalstu, kuri kādu iemeslu dēļ daļu algas ir saņēmuši "aploksnē", – ne vienmēr tā tomēr ir šo cilvēku personīga un brīva izvēle, attiecīgi pabalsta summa tiek rēķināta no oficiālajiem ienākumiem. Vai, zinot reālo situāciju, nebūtu tomēr valstij jānāk pretī un jāsniedz palīdzīga roka?
Nenoliegsim, ka ir tomēr arī diezgan pelēkas nozares un nodarbošanās. Kritērijos gan ir noteikts minimālais izmaksājamās summas apjoms, kas savā ziņā dod kādas lielākas garantijas tiem, kuri nav uzrādījuši visus ienākumus, tāpēc šiem cilvēkiem ir vismaz kādas minimālās garantijas.
Ap 70% atbalstu saņēmušo šī summa svārstās no 200 līdz 430 eiro. Jūs esat uzsvēris, ka nabadzības riska slieksnis ir 441 eiro. Kā vērtējat šo reālo izmaksu apjomu pret plānoto minimālo summu?
Te gan būtiski ņemt vērā, ka decembrī šos pabalstus aprēķināja par nepilnu mēnesi, jo valdības lēmums par ierobežojumiem stājās spēkā ap 10. novembri, līdz ar to arī minimālais atbalsta apjoms par novembri tiek rēķināts proporcionāli reālās dīkstāves dienām. Un tomēr, manuprāt, būtu jādomā par lielāku atbalstu arī tajās jomās, kur oficiālais ienākums ir salīdzinoši mazs un ir nojausma par ēnu ekonomikas klātbūtni, un tas budžetam nekādas lielas papildu izmaksas neradītu.
Taču būtiska nianse ir arī noteiktie pabalsta griesti, kas ir 1000 eiro. Cilvēkam, kurš saņem atalgojumu šādā apjomā, tas ir atbilstoši, bet ir arī vadītāji un dažādu jomu speciālisti, kuru atalgojums ir būtiski lielāks, un arī šiem cilvēkiem ir bērni, par kuriem viņš saņem atbalstu 50 eiro apmērā, kas atbilst IIN atvieglojumam par apgādājamo. Un šāda pieeja, manuprāt, ir nedaudz diskriminējoša pret cilvēkiem ar apgādājamajiem, jo viņu izdevumi tomēr ir lielāki un tie jau nav tikai 50 eiro. Šķiet, arī šāda korekcija valstij neizmaksātu pārāk dārgi, un tas būtu normāls žests pret šiem cilvēkiem, ņemot vērā, ka valsts pati aicina maksāt nodokļus no visiem ienākumiem, – tur nav nekādu griestu, bet pabalstu gadījumā griesti ir noteikti.
Vai jūsu nupat minētās situācijas nevarētu būt savā ziņā faktors, kas lielāku algu saņemošiem un attiecīgi lielākus nodokļus maksājušajiem cilvēkiem raisīs aizvainojumu par valsts attieksmi un pēc krīzes varētu radīt jautājumu par nodokļu godīgas maksāšanas jēgu, atceroties, ka grūtā brīdī valsts viņam faktiski adekvāti nepalīdzēja?
Nenoliedzami šāda attieksme var radīt aizvainojumu un var nogalināt motivāciju maksāt pilnvērtīgi visus nodokļus, līdz ar to tas varētu būt stimuls daļai cilvēku nākotnē aiziet ēnu ekonomikā. Šāda attieksme noteikti nebūs stimuls iziešanai no ēnu ekonomikas un aplokšņu algām.
Valdība pēdējā laikā saņem daudz un dažādas kritikas par savu darbu. Vai kļūdu iemesls varētu būt tas, ka valdībai īsā laikā steidzami jāpieņem daudzi un sarežģīti lēmumi, vai tomēr tas, ka vasarā politiķi pārāk atslābinājās un savlaicīgi nesāka gatavoties pandēmijas un ekonomikas krīzes otrajam vilnim?
Varbūt kaut kāda vieglprātība bija cerībā, ka gan jau mums varbūt otrais vilnis paies garām. Taču varbūt iemesls ir arī valdības pārāk piesardzīgā un skrupulozā attieksme pret atbalsta piešķiršanu, līdz ar to nosacījumi tiek veidoti pārāk stingri, kā dēļ šī sistēma rezultātā nav tik draudzīga nodokļu maksātājiem. Turklāt arī uz kopējā Eiropas Savienības fona Latvija ir viena no taupīgākajām valstīm krīzes apstākļos.
Tajā pašā laikā Covid-19 kontekstā Latvijā jau esot iztērēti pāri par trim miljardiem eiro. Ekonomikas eksperti gan norāda, ka šīs naudas izlietojums gan esot visai miglains un nav skaidri redzams, kā un kam šī nauda ir iztērēta. Nevar gan nepieminēt, ka milzu atbalsta summas saņēmušas valsts kapitālsabiedrības, tostarp vairākus simtus miljonu eiro – airBaltic. Un te ir jautājums – miljonus ar vieglu roku dāļā pa labi un pa kreisi, bet brīdī, kad jāpalīdz reāliem cilvēkiem, tad sākas centu skaitīšana...
Manuprāt, šāda politika ir riskanta vidējā un ilgākā termiņā. Redziet, tagad mums ir bezdarbs, cilvēkiem nav ienākumu, bet tad, kad krīze beigsies un ekonomika atgūsies, mēs ļoti ātri nonāksim pie tā, ka trūks darbaroku. Un ir lielas bažas, ka laikā, kad ekonomika varēs sākt atgūties, kaut kāda daļa cilvēku pametīs Latviju gan finansiālu iemeslu, gan vienkārši aizvainojuma dēļ. Un te es saskatu lielu bīstamību. Piemēram, tajā pašā viesmīlības nozarē – tie pārsvarā ir gados jauni cilvēki ar labām prasmēm un svešvalodu zināšanām, un, ja šobrīd viņiem valsts nesniedz pietiekamu atbalstu, viņi pietiekami veiksmīgi var integrēties darba tirgū citā valstī, kas savukārt Latvijas ekonomikai ilgtermiņā izmaksās dārgāk, mēģinot mūsu cilvēkus vilināt atpakaļ uz Latviju vai meklēt darbiniekus trešajās valstīs.
Mēs ar šādu politiku varam ietaupīt tagad, bet daudz dārgāk mums tas izmaksās ilgtermiņā – valdība varbūt šobrīd ietaupīs, būtiski nepalielinot valsts parādu, bet beigās arī nodokļu maksātāju kļūs mazāk.
Šis savā ziņā ir valdības, politiķu stratēģiskas izšķiršanās brīdis – kur skopoties, bet kur tomēr sniegt adekvātu un godīgu atbalstu, lai pēc krīzes viņi paši nebūtu pārsteigti, ka Latviju atkal pamet desmitiem tūkstošu iedzīvotāju.
Man patīk vārds – iekļaujoši. Ja kādiem cilvēkiem grūtā dzīves brīdī palīdz, pat neskatoties uz kādiem viņu grēkiem, tā tomēr būtu iekļaujoša politika. Bet ja cilvēku krīzes laikā par kādiem nelieliem grēkiem soda vai godprātīgajiem piemēro netaisnīgus nosacījumus, tā ir savā ziņā ļoti aplama valsts politika. Tieši iekļaujoša vai neiekļaujoša politika krīzes laikā sekmē cilvēku arī turpmāk būt godīgam vai arī kļūt godīgam, vai arī piedzīvojam pretēju efektu.