Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Realitātes slēpšana ir kaitniecība

Par valdības komunikāciju, populismu kā godīguma pretstatu un sekām JKP nodevībai pret vēlētājiem Rolanda Pētersona saruna ar politologu Filipu Rajevski.

Kā jūs vērtējat Latvijas valdības rīcību un paziņojumus laika posmā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā? Šī ir kārtējā krīze, un vai šoreiz krīzes risināšana notiek profesionālāk, nekā tas notika Covid-19 gadījumā?

Šī krīze mūs vairāk ietekmē pastarpināti. Protams, nedrošības izjūta, psiholoģiskā spriedze sabiedrībā arī šoreiz ir augsta. Valdības darbībā mēs šoreiz uzreiz varam ieraudzīt rīcībspējīgākos ministrus, kuri spēj adekvāti pieslēgties situācijai un kaut ko jēgpilni pasākt. Pirmkārt, tas ir ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš izvelk visu valdību, gan demonstrējot Latvijas pozīciju, gan iesaistoties starptautiskajos kontaktos Latvijas drošības garantēšanai. Otrkārt, tas ir aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kurš aktīvi darbojas aizsardzības spēju nodrošināšanai. Un šo kopīgo pūļu rezultātā pie mums ir ievests ASV spēku kontingents, tiek darīts viss, lai parādītu, ka NATO līguma 5. pants nav dekorācija.

Ja mēs runājam par premjeru Krišjāni Kariņu un pārējiem valdības locekļiem, viņiem nav izdevies pat tīri psiholoģiski ar savu retoriku, stāju pārliecināt sabiedrību, ka mēs esam drošībā, esam stipri un situācija tiek kontrolēta. Šis uzdevums no premjera puses noteikti nav izpildīts. Un arī pārējiem ministriem nav izdevies atrast savu vietu šajā kontekstā, neskatoties uz to, ka ir daudzas nozares, kam šobrīd būtu jāiespringst. Bēgļu jautājumā prasītos aktīvāka Labklājības ministrijas, Izglītības ministrijas rīcība. Iekšlietu sfērā mēs varam gatavoties dažādiem pārsteigumiem, un jautājums, vai policija tiem ir gatava. Jāatceras, ka mums blakus notiek karš ar milzīgu daudzumu brīvā apritē esošu ieroču. Svarīgs iekšējās drošības jautājums ir saistīts arī ar Krievijas nostājas "līdzjutējiem", pret kuriem mēs vismaz ārēji šobrīd neredzam kādu īpašu dienestu aktivitāti. Pat ja tas tiek darīts, tam būtu arī publiski jāparādās, lai cilvēki justos drošāk. 
Svarīgi, lai cilvēkiem būtu pārliecība, ka tiem, kuri pārvalda kritiski svarīgās nozares valstī, ir sapratne par notiekošo un spēja prognozēt, kas notiks rīt. 

Vai Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ar savu stāju, komunikācijas veidu un rīcību nav uzstādījis jaunu latiņu Eiropas un arī Latvijas politiķiem?

Viennozīmīgi! Eiropas politika kopumā un arī Latvijas atsevišķi jau ilgstoši ir zaudējusi harismu kā tādu. Tā ir kļuvusi par pabailīgu, uz kompromisu orientētu politiķu biznesu. Tos politiķus, kuri runā atklāti, ir droši un ar stingru mugurkaulu, norok viņu pašu kolēģi. Protams, šāda kopējā situācija ir labvēlīga Zelenskim, lai viņš izceltos. Viņš arī ļoti veiksmīgi izmanto savas kā profesionāla aktiera spējas un prasmes plus viņam ir lieliska komanda. Turklāt tajā, kā viņš uzrunā publiku, ir redzams, ka ļoti daudz kas nāk no viņa paša kā personības, tas nav iestudēts vai arī kaut kur iepriekš sagatavots nolasīšanai. 

Saistībā ar Krievijai uzliktajām sankcijām un gaidāmajām ekonomiskajām problēmām no valdošo politiķu puses atkal parādās tādi bezjēdzīgi un kaitinoši moralizējoši pārspriedumi kā «vajag savilkt jostas», «izrādīt solidaritāti Ukrainai», "nav ko čīkstēt". Finanšu ministrs Jānis Reirs paziņoja, ka valsts nevarēs kompensēt iedzīvotājiem izmaksu pieaugumu. Fiskālās padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka izcēlās ar atklāsmi, ka degvielas cenu lēciens neesot nekas briesmīgs, jo ar automašīnu jau braucot tikai «turīgi vai vidēji turīgi cilvēki». Vai šādi būtu jāvēršas pie sabiedrības?

Problēma ir ar mīkstiem, bailīgiem politiķiem, kuri nav gatavi runāt ar sabiedrību atklātu valodu. No vienas puses, mēs nevarējām prognozēt, ka būs karš, bet, no otras puses, karš ir tik jaudīgs notikums, kas prasa pilnīgi citādu politiķu uzvedību, nekā ikdienā ierasts. Viņiem ir jābūt daudz atklātākiem, precīzākiem un saprotošākiem sava viedokļa paušanā. Tas, ka politiķi baidās pateikt, ka būs lielas ekonomiskās nepatikšanas, sākot ar cenu kāpumu un beidzot ar ekonomikas un dzīves līmeņa kritumu un budžeta deficīta pieaugumu, to noklusēt un izlocīties jau vien ir kaitniecība pret sabiedrību. Ja mēs salīdzinām ar Covid-19 krīzi, toreiz vismaz sākumā tiešām nevarēja pateikt, kas notiks rīt. Taču kara ietekme uz ekonomiku nav nekas jauns Eiropā, mēs labi zinām, kā karš vai atteikšanās no kāda tirgus ietekmē ekonomiku. Šajā gadījumā noteikti var prognozēt gan kara un sankciju fiskālo ietekmi uz valsts budžetu, gan mikroekonomikas līmenī, ko tas nozīmēs katram cilvēkam individuāli. Nerunāt par to atklāti, nebūt dialogā ar sabiedrībā, baidīties un sliktās ziņas nešanu atstāt kādam citam – tas valdošajiem politiķiem ļoti smagi atspēlēsies!

Cik šajā situācijā adekvāts ir Saeimas vairākuma lēmums neatbalstīt ierosinājumu par akcīzes nodokļa samazinājumu degvielai, kā arī dažu politiķu ierosinājumi par to, ka Latvijai kā pirmajai Eiropā vajag nekavējoties atteikties no Krievijas dabasgāzes?

Mēs skaidri redzam, ka tas ir valdošās koalīcijas lēmums noraidīt degvielas akcīzes samazināšanu. Un šī nespēja skaidri ar skaitļiem izskaidrot, ka budžets nevar to panest, atkal parāda nespēju vai nevēlēšanos atklāti runāt ar sabiedrību. Runājot par gāzi – protams, tas ir ļoti sāpīgs jautājums no visām pusēm. Skaidrs, ka tā nauda, ko mēs Krievijai maksājam par gāzi, tiek izmantota ieroču ražošanai, kas var tikt pavērsti arī pret mums. Bet, tā kā nav spēka sabiedrībai pateikt sāpīgas patiesības, notiek izlocīšanās caur puspatiesībām. Jo patiesība, ka mēs pilnībā atsakāmies no gāzes, nozīmē arī to patiesību, ka mūsu dzīves dārdzība pieaugs eksplozīvi! Visi stāsti par saules baterijām, šķeldu, granulu katliem utt. nav nekas vairāk kā kaut kādas vēlmju runas, kam nav nekāda sakara ar realitāti, kas atklāsies brīdī, kad mēs atslēgsim Krievijas gāzi. Tas, ka mēs iepērkam koksni kā kurināmo no Baltkrievijas, arī ir fakts. To ignorēt un stāstīt par to, kā tūlīt uzstādīsim granulu katlus, saules baterijas un iestāsies laime un enerģētiskā neatkarība, ir liekulība un puspatiesību runāšana. 

Cik lielā mērā partijas jauno krīzi izmanto populistiskos nolūkos? Pēkšņi ir parādījušies ļoti daudzi pieminekļu jaucēji, ordeņu atņēmēji, militārie "eksperti" utt.

Tas rezultāts tam, ka nav reālas politikas, reālas politiskās dienas kārtības. Politiķi nespēj noorientēties. Un fundamentālā problēma, kas tam pamatā, ir politisko partijas atrašanās kaut kur ļoti tālu no saviem vēlētājiem. Partijas ir atdalījušās, aizgājušas prom no saviem vēlētājiem, ko skaidri parāda arī to visai nožēlojamie reitingi. Ko tas nozīmē? Nav kontakta, partijas vairs neredz un nedzird, ko saka to vēlētāji, un šādā situācijā tās vairs nespēj adekvāti formulēt savu politisko reakciju uz dažādiem notikumiem, sākot ar saules baterijām un granulu katliem un beidzot ar to, ko mēs kā valsts darām kopumā, kā mēs pārskatām savu politiku atbilstoši jaunajai situācijai. 

Trūkstot kontaktam ar vēlētāju, partijas mēģina gluži kā sērfot, meklēt, uz kura no aktualitāšu viļņiem tās var nonākt pie lielākā politiskā ieguvuma. Tās piekopj reaģējošu, ne aktīvu politiku. Tas gan vienlaikus teorētiski paver iespēju logu tiem, kas ir izlēmīgāki, stiprāki un spēj mobilizēt savu vēlētāju. 

Interesants piemērs sērfošanai populisma viļņos ir JKP Saeimas frakcijas priekšsēdētāja Jura Juraša demonstratīvā aizbraukšana uz Ukrainu, it kā lai palīdzētu tās armijai. Vai tas nav mēģinājums aizmālēt acis JKP vēlētājam par nesaprotamo nostājas maiņu tādos jautājumos kā, piemēram, Civilās savienības likumprojekta virzīšana? Galu galā, tā paša Juraša vadītā Saeimas Juridiskā komisija šo likumprojektu virzīja skatīšanai Saeimā. 

Es domāju, ka brauciens uz Ukrainu bija paša Juraša priekšvēlēšanu kampaņas gājiens, tiešām mēģinājums kaut kā sērfot, lai atšķirtos no citiem. Jo, ja tu to esi domājis nopietni, tu jau pirms tam noliec Saeimas deputāta mandātu, pasaki – es aizbraucu karot, uz redzēšanos! Un, labi, atsūti kādu bildīti ar ieroci rokās. Te viss notika tieši otrādi. Vispirms bija acīmredzama PR kampaņa, lielīšanās ar fotogrāfiju – re, kādi mums ir varoņi! Pēc tam izrādījās, ka nekādu mandātu Jurašs nav nolicis, bet gatavojas piedalīties Saeimas sēdēs. Rezultātā publika uz triku neuzķērās. Un tad atlika tikai divi varianti. Viens atzīt, ka visa braukšana uz Ukrainu ir bijis tikai PR gājiens, ko sabiedrība labi atcerētos – ahā, tas ir tas politiķis, kurš uz citu nelaimes sev kampaņu taisīja! Tādēļ pareizāka izvēle bija nolikt deputāta mandātu un uz laiku pazust no publikas acīm. Arī no JKP reitinga viedokļa Juraša atiešana no politikas šajā situācijā bija izdevīgāka nekā viņa Ukrainas PR stāsta izgaismošanās.

Runājot par JKP ideoloģijai neatbilstošu likumu atbalstīšanu – tos mēs pēdējā laikā varam likt kaudzē. Civilās savienības likums jau ir tikai viens, pirms tam bija arī ebreju kompensāciju likums un citi. Ja mēs skatāmies uz JKP ideoloģiskajām saknēm, viņi savulaik bija galvenie konkurenti Nacionālajai apvienībai, nacionāli konservatīvi savās ideoloģiskajās izpausmēs. Taču ar pēdējā laika balsojumiem Saeimā viņi jūtami atiet no šīs ideoloģiskās nišas, kas izpaužas arī zemajos reitingos. 

Labi, varbūt daļēji atiet no nacionālās ievirzes viņi sāka jau pirms kāda laika. Vērtējot Jāņa Bordāna politiku, redzams, ka viņš skatās vairāk uz reliģiski konservatīvo pusi, koķetē ar baznīcām. Protams, šādi var rīkoties, jo nacionāli konservatīvais vēlētājs no reliģiski konservatīvā nav tāls. Bet būtiski, ka Civilās savienības likumprojekts pārvelk treknu svītru arī mēģinājumiem uzrunāt šo otru vēlētāju. Ja ebreju kompensāciju likums atbaidīja JKP nacionāli konservatīvos vēlētājus, tad Civilās savienības likums reliģiski konservatīvos vēlētājus. 

Es domāju, ka JKP aiziešanai no tās ideoloģiskajiem pamatiem būs smagas politiskās sekas, kas visdrīzāk atspoguļosies arī vēlēšanu rezultātos. Jo viņi jau nav tāda partija kā, piemēram, JV, kas visu laiku ir mēģinājusi būt ideoloģiski neitrāla, kaut kur peldēt pa vidu. 

Šādi nododot savu tradicionālo vēlētāju, JKP varbūt tagad mēģinās startēt kādā citā nišā?

No taktikas viedokļa redzams, ka, nododot savu vēlētāju, nedz Jurašs, nedz JKP kopumā nav domājuši, kur atradīs citu vēlētāju. Tā nenotiek, ka tu vienā dienā vari pateikt – es biju nacionāli konservatīvs, bet tagad būšu kreisi liberāls. Tev vispirms ir jāuzbūvē reputācija attiecīgās politiskajās aprindās. Ir svarīgi, lai vēlētājs tev uzticētos. Un migrācija politiskajā spektrā ir ļoti sāpīgs process, jo ceļa vidū tev vecie vairs neuzticas un jaunie vēl neuzticas. Tev uzticība ir no jauna jāiekaro, un tas nav piecu sešu mēnešu jautājums, kas atlikuši līdz vēlēšanām. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Vai Latvijai nepieciešami ārzemju studenti?

Latvijas universitātes, tāpat kā augstākās izglītības iestādes visā pasaulē, aktīvi strādā, lai piesaistītu ārvalstu studentus. Kādi ir galvenie iemesli, kāpēc augstskolas ir ieinteresētas ārva...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē