Vidusskolas gados centos būt visapzinīgākais skolēns. Pildīju mājasdarbus, stundām ilgi gatavojos ieskaitēm un… centos klausīties stundās. Tikai kaut kā tieši tas man nekad nesanāca. Uzsākot gaitas vidusskolā Rīgas centrā, es stundās sāku migt ciet, bet ne jau kā parasti skolēni mēdz palikt grāmatu zem galvas un aizmigt, bet gan sēžot, mokoties palikt nomodā, "knābājot" un pa reizei atsitot pieri pret skolas solu. Nu nekādi es nevarēju palikt nomodā klasē. Izejot no skolas, savukārt, viss kā nebijis! Enerģija caurstrāvo un mājās, kafejnīcās varēju lasīt, pildīt mājasdarbus, un miegs it nemaz nenāca.
Vispirms sāku meklēt vainu sevī, gāju pie ārsta un prasīju - ko darīt? Dzēru vitamīnus, gāju skriet, ēdu pārtikas produktus, kuri it kā stimulējot smadzeņu darbību. Nekas nelīdzēja. Sāku lasīt un meklēt informāciju, kas varētu būt pie vainas. Un viens no iemesliem, kas sāka parādīties, bija skābekļa trūkums! Viena vidusmēra klase ir aptuveni 20-35 kvadrātmetrus liela. Un tur sēž 25-30 skolēni plus skolotājs, un visi viņi elpo!
Nolēmu pārbaudīt, vai tiešām tas varētu būt iemesls – sēdēju blakus logam, kurš atstāts vaļā uz vēdināšanu, un tiešām jutos labāk. Migu ciet daudz retāk, galva vairs nesāpēja, pašsajūta uzlabojās.
Apskatot situāciju mazliet racionālāk, tas patiešām ir viegli izskaidrojams. Skolas ēkas Rīgas centrā lielākoties ir vecas celtnes, kuras no ārpuses, iespējams, ir renovētas, un iekšpuse, iespējams, gadus atpakaļ ir piedzīvojusi "eiroremontu". Visās telpās ir plastikāta logi, arhaiskā ventilācijas sistēma nekad nav nedz aiztikta, nedz tīrīta, dažās klasēs pat tās lūkas dekoratīviem nolūkiem ir noņemtas un aizšpaktelētas. Principā gandrīz trīsdesmit cilvēki sēž telpā, kurā, ja logi ir aizvērti, nenotiek absolūti nekāda gaisa apmaiņa, telpa, kura ir pielīdzināma kara laika gāzes kamerām. Ja vēlamais CO2 daudzums telpā, kurā notiek darbs/mācības ir 500 ppm (miljondaļas - parts per million), pieļaujamais ir līdz 800 ppm, tad skolēni bieži vien sēž telpās, kurās CO2 līmenis sasniedz 2500-3000 ppm. Un šeit mēs vairs nerunājam tikai par iemigšanu, bet par vāju imunitāti, nogurumu, bezspēku un kaitējumu veselībai kopumā, jo skolēni šādās telpās pavada 12 gadus!
Jūs, iespējams, teiksiet, kur problēma - atver logu! Ha, to es ļaušu jums pamēģināt pašiem! Skolotājiem stundu vadīt traucē ielu troksnis, ziemā – esot auksts, pavasara beigās – tāpat jau karsts, kur nu vēl siltumu laist iekšā. Un tā uz riņķi.
Kādā brīdī nopirku vienkāršu bezvadu CO2 līmeņa mērītāju, lai pārliecinātos par to, vai tiešām CO2 varētu būt pie vainas. Tas, ko konstatēju - pirmkārt, telpās pirms mācību stundas sākuma CO2 līmenis bija apmēram 2000ppm, kas jau ir divtik virs vēlamā. 40 minūšu laikā klasiska izmēra skolas telpā ar apmēram 25 cilvēkiem klasē tas sasniedza līdz 3000 ppm (!). Situācija ir mazliet labāka, ja visu stundu logi tiek turēti vaļā, tad CO2 mērījumi neparādīja līmeni augstāku par 1700 ppm, kas tāpat ir divkārt virs normas!
Skolēni un skolotāji, labprātīgi, pavada piecas dienas nedēļā, deviņus mēnešus gadā, telpās, kuras nav tālu no gāzes kamerām. Droši saku, līdzīga situācija ir ne tikai manā agrākajā skolā, bet vairumā Latvijas skolu. Kamēr darba vietās tiek domāts par ventilāciju, telpas temperatūru un ergonomisku darba vidi, kādēļ mēs nedomājam par vidi, kurā katru dienu pavada skolēni?
Mūsdienās, kad dažādi gudro māju risinājumi pieejami ik uz soļa, tos pat gandrīz met pakaļ, būtu tikai normāli, ja skolas sāktu uzraudzīt gaisa kvalitāti, lai skolēniem nav jāģībst no bezgaisa.
Arnis
reptilis
paldies par rakstu