Esat iesnieguši Saeimā informatīvo ziņojumu "Par nepieciešamajiem pasākumiem dzīvokļu īpašnieku iesaistīšanai māju pārvaldīšanā un uzturēšanā", kur akcentējat, ka Latvijai ir viens no sliktākajiem rādītājiem ES – gandrīz ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju dzīvo mājokļos ar būtiskiem bojājumiem. Papildu tam norādāt, ka ģeopolitiskās un energokrīzes apstākļos ir audzis to iedzīvotāju skaits, kam ir problēmas samaksāt mājokļa uzturēšanas izdevumus, jo mājokļi nav energoefektīvi un pēdējos 14 gados, kad Latvijā sākās daudzdzīvokļu māju siltināšanas programmas, ar valsts atbalstu, kas būtībā ir ES struktūrfondu grants, renovēts tikai 1700 daudzdzīvokļu māju jeb apmēram 14% no kopējā skaita, kurām tas noteikti būtu jādara. 1. un 2. jūnijā organizējat divu dienu konferenci par šīm tēmām. Tātad reālā situācija ar daudzdzīvokļu mājām Latvijā ir tik slikta?
Situācija galīgi nav vienkārša un mūsu konferencei Mājoklis 2023 esam definējuši konkrētu sasniedzamo mērķi – veicināt diskusiju un kvalitatīvu informācijas apmaiņu par šā brīža situāciju namu pārvaldīšanā un tās ietekmi uz Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Šāda līmeņa pasākums, kas veltīts ilgtspējīgai mājokļu politikai un ēku energoefektivitātei, notiks pirmo reizi – esam sava veida celmlauži, būdami bezpeļņas nevalstiska organizācija. Taču apzināmies, ka vilcināties šajā jomā vairs nedrīkst, jo redzam – Latvija nav labā situācijā. Patlaban daudzdzīvokļu namu pārvaldīšanas jomā vērojama aina, kurā izskatāmies slikti ne tikai OECD dalībvalstu vidū, par ko jau 2019. gadā ziņojumā runāja Valsts kontrole (VK). Tādēļ konferencē uzstāties ar referātiem aicinājām mājokļu politikas veidotājus un valsts amatpersonas, kā arī jomas speciālistus, ar kuriem kopā centīsimies saprast, kādēļ esam nonākuši tur, kur esam šodien. Jau 2019. gadā valsts kontrolieris pēc šīs jomas revīzijas teica tiešus un skarbus vārdus: "Lai glābtu namus, ir jāmaina valsts un iedzīvotāju attieksme!" Ja nekas nemainīsies, tad tā ir bumba ar laika degli. 2020. gada beigās, ņemot vērā VK ziņojumu, tapa valdības rīcības plāns trūkumu novēršanai, kas sastāv no 11 punktiem, kuros soli pa solim paredzētas konkrētas darbības, lai risinātu samilzušo krīzi. Šobrīd šie pasākumi tiek īstenoti, taču redzam, ka šis vilciens – teiksim godīgi – ir savā ziņā noskrējis no sliedēm un valstī joprojām nav skaidras mājokļu politikas, līdz ar to mājokļu pārvaldīšanas joma aizvien ir diezgan lielā pašplūsmā, kas nekādi nesekmē daudzdzīvokļu māju sakārtošanu un kvalitatīvu apsaimniekošanu – nav ne vidēja, ne ilgtermiņa mērķu. Tā aina šobrīd ir diezgan bēdīga, līdzīgi kā mājas celtniecības procesā, – nav ielikti stingri un kvalitatīvi pamati. Tu būvē sienas, ieliec logus un durvis, uzliec jumtu, bet pamati ir švaki, to faktiski nav. Ja šo situāciju raksturotu ar medicīnisku piemēru, tad tas būtu līdzīgi, ja lauztai kājai ārsts uzlīmētu plāksteri.
Nozares sakārtošanai nepieciešams īstenot drosmīgas strukturālas pārmaiņas, un primāri jārunā par iedzīvotāju attieksmi. Diemžēl cilvēki īsti neizprot ne savu atbildību, ne to, cik nozīmīga ir viņu aktīva iesaistīšanās dzīvojamās mājas apsaimniekošanas procesos.
Paskatoties Latvijas ainu kopumā – ir virkne pašvaldību, kurās diezgan daudz realizēts mājokļu sakārtošanas, tostarp siltināšanas un renovācijas projektu. Labie piemēri, kas uzreiz nāk prātā, – Valmiera, Limbaži, Liepāja. Tajā pašā laikā, piemēram, Rīgā ar to joprojām, maigi sakot, nesokas, par ko galvaspilsētas priekšniekiem ticis pārmests daudzus gadus. Kādēļ tā?
Ļoti daudz ir atkarīgs no konkrētās pašvaldības – kā tā koordinē šos procesus, kā virza jautājumus. Pašvaldība ir svarīgs virzītājspēks gan mājas pārņemšanas procesa vadīšanā, gan renovācijas nepieciešamības skaidrošanā un pamatošanā. Atcerēsimies – deviņdesmitie gadi bija laiks, kad aktīvi noritēja dzīvokļu privatizācija, taču tolaik cilvēku izpratne [par namu apsaimniekošanu] bija pavisam citāda – ar visiem apsaimniekošanas jautājumiem jānodarbojas namu pārvaldei. Tajā pašā laikā dzīvokļu īpašumu un to pārvaldīšanas likumi, kas stājās spēkā 2010. gadā, skaidri pasaka, ka dzīvokļu īpašnieki katrs atsevišķi un visi kopā kā dzīvokļu īpašnieku kopība ir vienīgie, kuri atbildīgi par konkrētās mājas pārvaldīšanu. Taču vienlaikus dzīvojamo māju privatizācijas likumā tika ierakstīts, ka līdz brīdim, kad dzīvokļu īpašnieki pārņem mājas pārvaldīšanu, un tas ir pagaidu risinājums, apsaimniekošanas pienākumus īsteno pašvaldību kapitālsabiedrības jeb bijušās namu pārvaldes. Te bija milzīga mājokļu politikas kļūda, ka netika noteikti pārejas termiņi, līdz kuram laikam dzīvokļu īpašniekiem jāpārņem mājas, un netika noteikta viena konsekventa mājas pārvaldīšanas forma, piemēram, kā igauņiem – veidojot dzīvokļu īpašnieku biedrības. Tas būtiski bremzēja namu pārvaldīšanas jomas attīstību, kā arī dzīvojamā fonda uzturēšanu pienācīgā kārtībā, jo viens no būtiskākajiem priekšnosacījumiem efektīvai un kvalitatīvai dzīvojamo māju pārvaldīšanai un apsaimniekošanai ir aktīva pašu iedzīvotāju iesaiste.
Pagājis teju 30 gadu, taču joprojām daudzas mājas apsaimnieko jeb pārvalda pašvaldību kapitālsabiedrības, tas ir tā sauktais pagaidu risinājums, kas ir būtiski ieildzis. Nepārņemtās mājas joprojām ir pašvaldību kapitālsabiedrību vai pat pašvaldības bilancē.
Vienlaikus jāatzīst, ka daļa pašvaldību nemaz tik ļoti neskubināja dzīvokļu īpašniekus veidot mājas apsaimniekošanas biedrības un pārņemt nama apsaimniekošanu savās rokās. Ir labie piemēri – Liepāja, Valmiera –, kur pašvaldības ļoti aktīvi sekmēja iedzīvotājus pārņemt māju pārvaldīšanu, nolīgstot profesionālus pārvaldniekus mājas uzturēšanas darbu īstenošanai. Turklāt ļoti būtiski, lai pašvaldības sekmētu konkurenci apsaimniekošanas jomā, lai paaugstinātu pakalpojuma kvalitāti, tādēļ pašvaldībās, kur konkurences nav, arī pārvaldnieku pakalpojumu kvalitāte ne vienmēr ir augstā līmenī.
Kad uzsāka un aktīvi veicināja dzīvokļu privatizāciju, jau tolaik dzīvojamais fonds nebūt nebija labā stāvoklī un savā ziņā iezīmējās potenciālie riski, par kuriem nemaz tā īsti netika runāts, – ka privātīpašumā iegūts dzīvoklis nenozīmē tikai iespēju nemaksāt īri, bet gan uzliek virkni pienākumu – rūpēties par kopīpašumu, ieguldīt tā sakārtošanā un uzlabošanā. Tolaik amatpersonas tā īsti nevienam neizskaidroja, ko nākotnē nozīmēs būt par dzīvokļa īpašnieku un par daudzdzīvokļu nama līdzīpašnieku. Kad tika nokavēts īstais brīdis un skaidri netika pateikts, ar kādiem pienākumiem un attiecīgi izdevumiem ir jārēķinās īpašniekiem?
Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2021.–2027. gadam rīcības virzienā Mājoklis noteikts mērķis, ka esošajam dzīvojamam fondam līdz 2050. gadam jāatbilst augstiem energoefektivitātes, būvniecības, drošības un labiekārtotības standartiem. Diemžēl pašreizējā situācija neliecina, ka šis mērķis ir reāls un sasniedzams. Sarunās gan ar mājokļu politikas veidotājiem, gan īpašniekiem visi atzīst, ka jārod loģisks risinājums, taču rīcība neseko. Runājot par to, kas ir nokavēts, – tajā tālajā 1995. gadā, kad uzsāka dzīvokļu privatizācijas procesu, Latvijas izvēlētais ceļš visdrīzāk nebija veiksmīgs. Kad Latvija, Lietuva un Igaunija pēc neatkarības atgūšanas ļāva dzīvokļus privatizēt un ķērās pie mājokļu apsaimniekošanas reformēšanas, sākuma pozīcijas visām Baltijas valstīm bija vienādas. No valsts faktiski īrēti dzīvokļi mājās, kuras apsaimnieko valsts (pašvaldību) organizācijas – namu pārvaldes –, tika nodoti privatizācijai. Taču katrai valstij bija sava taktika, kā risināmi namu pārvaldīšanas un uzturēšanas jautājumi pēc dzīvokļu privatizācijas.
Latvija paredzēja pienākumu dzīvokļu īpašnieku kopsapulcei sešu mēnešu laikā pēc privatizācijas uzsākšanas lēmuma pieņemšanas izveidot dzīvokļu īpašnieku sabiedrību vai noslēgt līgumu par mājas pārvaldīšanu. Neskatoties uz to, ka Latvijā dzīvokļu īpašnieku biedrību veidošana kā viena no mājas pārvaldīšanas formām tika ierakstīta normatīvajos aktos, no valsts puses to veidošana netika ne uzspiesta, ne arī veicināta. Tādējādi ēkas savā pārvaldībā pārņēma tikai neliela daļa iedzīvotāju – galvenokārt enerģiski un proaktīvi cilvēki, kas pēc māju pārņemšanas veidoja dzīvokļu īpašnieku biedrības. Igauņi un lietuvieši gāja citu ceļu – skaidri nodefinēja, ka vienīgā šādu namīpašumu pārvaldīšanas forma ir dzīvokļu īpašnieku biedrība.
Igauņi bija vēl izlēmīgāki, ar likumu nosakot – ja īpašnieki paši labprātīgi tādas [dzīvokļu īpašnieku biedrības] neveidos, 2018. gada 1. janvārī viņi kļūs par dzīvokļu īpašnieku biedrības biedriem uz likuma pamata. Proti, kaimiņvalstīs tika skaidri norādīti nosacījumi un termiņi, līdz kuram īpašnieki varēja paši šo procesu īstenot, vienlaikus nosakot, ka pretējā gadījumā to sakārtos valsts. Tā bija ļoti gudra un stratēģiski pareiza pozīcija, jo mainīja cilvēku attieksmi. Latvijā gan arī likumā skaidri noteikts pienākums, kas paredz pašvaldības lomu šajā procesā, – tai jāsasauc dzīvokļu īpašnieku biedrības dibināšanas sapulce. Diemžēl šis elements daudzos gadījumos Latvijā ir pietrūcis, un tas attiecīgi ir iemidzinājis daudzu dzīvokļu īpašnieku modrību. Namīpašums tiek apsaimniekots pagaidu regulējuma ietvaros, līdz ar to cilvēki neredz lielu nepieciešamību izpildīt likumā paredzēto. Radīta tiesiski neskaidra situācija dzīvokļu īpašnieku pārvaldīšanas jomā, kas ilgusi daudzus gadus. Tiklīdz dzīvokļu īpašniekiem sāk prasīt izpildīt virkni pienākumu, tā viņi sarūgtināti secina: "Tagad viss tiek uzgrūsts uz mūsu pleciem."
Jāatzīst arī, ka cilvēki nesaprot, ko nozīmē pārņemt dzīvojamo māju. Vāji vadīta procesa dēļ radies nepareizs priekšstats, ka līdz ar mājas pārņemšanu dzīvokļu īpašniekiem visu nāksies darīt pašiem. Bet pārņemt nozīmē «pārgriezt nabas saiti» ar pašvaldību un iziet ārā no vecās kārtības zonas, kur darbojas administratīvais regulējums, un pāriet pilnīgi jaunās attiecībās ar pašu izvēlētu un kontrolētu apsaimniekotāju jeb pārvaldnieku, kuru turklāt dzīvokļu īpašniekiem ir iespēja izvēlēties pašiem.
Šo daudzo neskaidrību un iekavētās rīcības sekas ir tādas, ka patlaban daudzi īpašnieki, kuri dzīvokļus privatizēja deviņdesmitajos gados, ir jau pensijas vecumā un nevar atlicināt pietiekamu naudas summu uzkrājumu veidošanai, no kā segt skaitliski aizvien pieaugošo neatliekamo remontu veikšanu. Ja jautājums būtu sakārtots laikus, visticamāk, šodien dzīvojamais fonds būtu daudz labākā stāvoklī, jo būtu veidoti uzkrājumi un veikti nepieciešamie remontdarbi.
Gatavojot informatīvo ziņojumu, secināju, ka patlaban šajā jomā esam stipri nokavējuši, tomēr labāk uzsākt reformas tagad nekā nekad. Pretējā gadījumā pavisam drīz varam nonākt ļoti bēdīgā situācijā, kad aizvien vairāk daudzdzīvokļu namu kļūs bīstami dzīvošanai, un pašvaldībām nāksies domāt, kur izmitināt vismaz daļu to cilvēku, kuri dzīvo šādās mājās. Kāpēc neviens eksperts neņemas šobrīd pateikt – jo tā arī ir bumba ar laika degli –, cik tad ilgi kāda māja var kalpot? Pašvaldības būvvaldei viena no funkcijām ir pateikt: ja māja ir bīstama ekspluatācijai, iedzīvotājiem no tās ir jāizvācas. Bet kur tad šos cilvēkus izmitinās? Nav jau tāda apjoma dzīvojamā fonda... Ja paskatāmies arī OECD pētījumus par šo jautājumu, redzam, ka tie parāda bēdīgu ainu attiecībā uz mājsaimniecībām Latvijā – cilvēki dzīvo ne tikai nedrošos mājokļos, bet arī ļoti saspiestos apstākļos. Jomā, kur runa ir par sabiedrības drošību, valstij tomēr jābūt izlēmīgai un jāpasaka, ka vienīgā forma, kādā mēs varam kvalitatīvi pārvaldīt šādus īpašumus, ir dzīvokļu īpašnieku biedrības.
Informatīvajā ziņojumā esat definējuši trīs atslēgas pasākumus, kas varētu sekmēt problēmas novēršanu: tikai viena mājas pārvaldīšanas forma – caur dzīvokļu īpašnieku biedrību, nosakāma atbildība par pārvaldīšanas darbību veikšanu bez atbilstošas kvalifikācijas/reģistrācijas, ja pārvaldnieks veic darbību bez atbilstošas kvalifikācijas/nav reģistrējies, un pārvaldnieka profesijai nosakāma atbilstoša profesionālo kompetenču novērtēšanas un profesionālās kvalifikācijas piešķiršanas kārtība. Kam jānāk ar iniciatīvu, lai strauji sakārtotu šo problemātiku?
Primārā problēma ir skaidri izprotama normatīvā regulējuma trūkums, tādēļ arī rosinām stingri reglamentēt pārvaldniekiem nepieciešamās zināšanas un kompetences, bez kuru apliecinājuma pārvaldnieks šajā jomā nedrīkstētu darboties. Šī ir profesija, kurā tu pārvaldi svešu lietu. Man ļoti patīk igauņu pieredze šajā jomā – tur lielākā daļa māju ir sakārtotas, renovētas. Mēs igauņiem jautājām, kā viņi tika galā ar sabiedrības izpratnes veidošanu par nepieciešamību kvalitatīvi uzturēt namīpašumus, uz ko saņēmām atbildi, ka ļoti liela loma un atbildība par to gulstas tieši uz pārvaldnieka pleciem, kurš ir atbildīgs, lai viņa pārraudzībā nodotais īpašums nedegradētos, nezustu tā vērtība, lai šo dzīvokļu īpašniekiem būtu kur dzīvot arī pēc desmit gadiem. Pārvaldnieki attiecīgi skaidro šīs nepieciešamības dzīvokļu īpašniekiem, bet valsts paralēli stimulē ar dažādiem instrumentiem, tostarp piedāvājot līdzfinansējumu renovācijas īstenošanai, ko iedzīvotāji arī aktīvi izmanto.
Par visām šīm tēmām plānojat arī diskutēt jau pieminētajā konferencē. Vai saredzat kādu cerības stariņu, ka jums izdosies tapt saklausītiem no visām iesaistītajām pusēm un reāli uzsākt problēmu strauju risināšanu?
Tas ir formāts, uz kādu ejam, jo skaidrs, ka jāsasēdina pie viena galda visas mājokļu politikā iesaistītās puses. Ne velti konferencei izvēlējāmies divu dienu formātu, jo pārrunājamo jautājumu loks ir ļoti plašs un ir svarīgi skart tos visus. Turklāt, lai aptvertu pēc iespējas plašāku auditoriju, konference būs skatāma arī interneta tiešraidē.
Konferences programma virzīta uz to, lai visas iesaistītās puses saklausītu problēmu būtību un sadzirdētu arī viena otru. Esam izdarījuši visu, lai konferences saturs būtu kvalitatīvs un risinājumos balstīts, būtu jēgpilnas debates. Ceram, ka ledus šajā jomā beidzot sakustēsies un konference dos impulsu strukturālām pārmaiņām un risinājumiem, kamēr neesam pilnībā visu nokavējuši.
PAR ĪPAŠUMU JĀRŪPĒJAS
ALEKSANDRA CIMBALE DZĪVOKĻU ĪPAŠNIEKU BIEDRĪBU ASOCIĀCIJAS MĀJOKLIS VALDES LOCEKLE
Tas, kas šobrīd visvairāk pieklibo mājokļu apsaimniekošanas jomā, ir dzīvokļu īpašnieku nepietiekamā izpratne par visiem procesiem un to būtisko nozīmi daudzdzīvokļu mājas kvalitatīvai apsaimniekošanai. Cilvēki vēl neapzinās, ka viņu pašu īpašumā esošo dzīvokļu un visa nama kopumā nākotne atkarīga tikai no viņiem pašiem, pieņemtajiem lēmumiem un rīcības, jo pārvaldnieks ir tikai sava veida instruments, ar kura palīdzību īpašums tiek pārvaldīts. Nenoliedzami, šim instrumentam jābūt ļoti kvalitatīvam, kas ir ne mazāk būtisks faktors, kas ietekmē ilgtspējīgu daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanas procesu. Bet, lai cik augsta līmeņa profesionālis būs pārvaldnieks ar lieliskām idejām un plāniem, tiklīdz viņš atduras pret īpašnieku noraidījumu, neko tālāk viņš a,īstīt nevar, jo bez īpašnieku akcepta būtiskas lietas pārvaldnieks sākt nedrīkst, tostarp par lielāka apjoma ēkas remontiem vai renovācijas projekta īstenošanu.
Cilvēki šodien prot atvērt kontu bankā, nopirkt internetā biļeti braucienam sabiedriskajā transportā, bet to, kas notiek viņa mājoklī, kurā pavada būtisku daļu dzīves, viņš nemaz nezina vai arī ne īpaši vēlas to zināt. Turklāt pašam īpašniekam nemaz nav nepieciešams tik ļoti iedziļināties ikdienas procesos – pietiek ar sapulcēm dažas reizes gadā, lai pieņemtu stratēģiski būtiskos jautājumus, bet visu pārējo laiku īpašumu pārvalda pilnvarots profesionālis.