Jautājumi:
1. Cik lielā mērā cilvēku egoisms ir cēlonis zemajai dzimstībai Latvijā?
2. Sievietes pauž, ka bērnu radīšanai trūkst labu vīriešu. Cik liela problēma tā ir?
3. Lai domātu par bērnu, vajag 1000 latu mēnesī, intervijā pauž kāds vīrietis. Vai tas ir vērā ņemams arguments?
4. Kādi citi, intervijās neminēti faktori vēl ietekmē demogrāfisko situāciju Latvijā?
5. Kādus pasākumus jūs savas atbildības ietvaros plānojat veikt, lai sekmētu dzimstības pieaugumu Latvijā?
Spilgtākie citāti no anonīmajām intervijām:
Šķirtene Solveiga, 36, audzina deviņus gadus vecu dēlu
"Nav tā, ka es nenormāli gribu vēl vienu bērnu. Vispirms jābūt pastāvīgam vīrietim, jo es negribētu viena pati audzināt vēl vienu bērnu un es negribu bērnu tikai bērna dēļ."
(Diena, 30.03.)
Vīrietis bez ģimenes un bērniem Rihards, 35
"Lai veidotu ģimeni un radītu bērnus, ienākumiem jābūt vismaz ap 1000 latiem mēnesī pēc nodokļu nomaksas – un regulāri, katru mēnesi gadu pēc gada."
(Diena, 05.04.)
Ieva (30) un Māris (32), ir trīs gadus un gadu vecs bērns
"Pagaidām par labu trešajam attur vairāki iemesli. Tagad vēlos plānotu bērniņu, un – svarīgi – pēc vairākiem gadiem, kad būs skaidrs, kur dzīvot, kā pelnīt naudu."
(Diena, 13.04.)
Bezbērnu sieviete Kristiāna, 42
"Dzīve bez bērniem strādājošai sievietei nozīmē bezstresa dzīvi. Ja man būtu bērns vai pat vairāki, stresa būtu daudz vairāk, laiks būtu ļoti prasmīgi un pārdomāti jāorganizē."
(Diena, 16.03.)
Bezbērnu sieviete Roze, 35
"Man nav vēlēšanās ieņemt bērnu un nekad arī nav gribējies. Ja būtu labs vīrietis, varbūt arī būtu man bērns, bet tāda man, lūk, nav."
(Diena, 23.03.)
Atbild Imants Parādnieks, Saeimas deputāts, Saeimas demogrāfijas apakškomisijas vadītājs (Nacionālā apvienība VL-TB/LNNK)
1. Runa nav tikai par apzinātu savtīgumu, bet plašāk – par nespēju redzēt lietas kopsakarībās, uztvert sevi kā daļu no viena veseluma, no savas tautas, domāt ilgtermiņā – spēt iztēloties ne tikai savu mūža nogali, bet arī to, kas paliks pēc mums, ko atstāsim nākamajām paaudzēm. Patiesa, sirsnīga pašu radīta mīlestība ir tā, kas dos piepildījumu arī tad, kad nekas cits vairs nebūs atlicis, tikai solis līdz mūžībai... Tas taču arī ir dzīvot sev, tikai jēgpilni. Princips, domājot par sevi, skatoties tikai mazliet plašāk, ir tik vienkāršs – ja tavi vecāki būtu sprieduši līdzīgi – negribu bērnus –, tevis nebūtu. Tad ļauj rasties jaunai dzīvībai – jaunam "tu", uzņemies atbildību par to cilvēciņu, kurš būs laimīgs nākt pasaulē tieši kā tava atvase, un viņam būs svarīgi, ko tu domā un jūti.
2. Sirds dziļumos katra sieviete, lai arī cik ārēji stipru tā sevi pasniegtu, vēlas būt māte.
Visas intervijas tikai vēlreiz apliecināja patiesību, ka, lai to piepildītu, ir nepieciešami trīs priekšnosacījumi: 1) vīrietis, 2) vīrietis, 3) vīrietis. Cienīgs vīrietis! Man ir skumji, ka ne katra sieviete satiek vīrieti, kuru novērtē par sevis cienīgu. Tomēr aicinu atcerēties kādu faktu – gandrīz visus vīriešus ir audzinājušas sievietes! Kam lai adresē pārmetumus, ka trūkst atbildīgu vīriešu? Vai tikai pašiem vīriešiem? Ja arī māmiņas, audzinot savus mazos puikas, par savu uzstādījumu izvēlētos izaudzināt krietnus un cienīgus vīrus savu dēlu sievām, mums būtu daudz vairāk laimīgu ģimeņu.
3. Tāds viedoklis var būt, cilvēki ir dažādi, un katrs izvēlas savu prioritāti šodienai un tālākai nākotnei. Pēdējā intervētā ģimene savukārt nosauca divas reizes mazāku kopā nopelnīto minimālo summu, lai audzinātu divus bērniņus. Man ir pieci bērni. Par tēvu kļuvu drīz pēc 18 gadu sasniegšanas. Mana iekšējā sajūta man pateica priekšā – tā ir mana mūža sieviete, es vēlos ar viņu bērnus –, un, kad pieteicās puika, es zināju, ka manai dzīvei ir iedots pamats. Man bija jādodas dienēt padomju armijā, neko nezināju par savām nākotnes finanšu iespējām, bet man bija absolūta pārliecība par saviem spēkiem – mēs visu sakārtosim. Protams, finansiālai stabilitātei ir liela nozīme, bet, no otras puses, ir daudz tik turīgu ģimeņu, kuras varētu atļauties arī trīs un vairāk bērnu, tomēr par šādu soli nav izšķīrušās.
4. Cilvēka sabiedriskais prestižs nepietiekami tiek saistīts ar to, vai un cik viņam ir bērnu un kā tie tiek audzināti. Neaicinu kādu nicināt vai nosodīt par to, ka viņš piedzimis mazāk vitāls vai viņa personiskā dzīve nav veidojusies veiksmīgi, taču vairāk vajadzētu uzsvērt veiksmīgos piemērus.
- Attieksme pret grūtniecēm. Sabiedrībā manāma tendence uztvert viņas kā problēmu, nevis kā topošo māmiņu. Tieši šajā sievietei tik skaistajā laikā viņas pelnījušas īpašu, sakrālu attieksmi.
- Sieviešu bailes, ka viņas nepaspēs realizēties savā profesijā, ja jaunībā dos priekšroku bērniem. Tam ir objektīvs pamats – pusmūža sieviešu diskriminācija darba tirgū nereti jau no 35–40 gadu vecuma. Ir jārada labvēlīgs fons, lai sieviete varētu domāt: "Karjera nekur neaizbēgs, bet bērnu dzemdēšanai labākais laiks ir tieši tagad!"
5. Sabiedriskais pasūtījums plašsaziņas līdzekļiem, popularizējot ģimeni, laulību, bērnus kā pamatvērtības. Veidojot sabiedrisko domu, ka ģimene ar daudz bērniem – tas ir prestiži un moderni. Popularizējot tieši šādu cilvēku sasniegumus.
- Goda ģimenes apliecības (kartes ģimenēm ar trim un vairāk bērniem), kas nodrošinātu dažādu atvieglojumu piemērošanu ne tikai valsts un pašvaldību sektorā.
- Dzimstības veicināšanas fonda izveide – ar valsts atbalstu tiks realizētas programmas, kuras izstrādās un kūrēs nevalstiskās organizācijas, kas darbojas demogrāfijas jomā.
- Priekšlaicīgas pensionēšanās iespējas ģimenēm, kuras ir uzaudzinājušas trīs un vairāk bērnu.
- IIN atvieglojumi par bērniem ar progresivitāti atkarībā no bērnu skaita.
- Pabeigt reformu par bērnudārzu absolūtu pieejamību no 1,5 gadu vecuma.
- Nodrošināt valstisku atbalstu krīzes situācijā nonākušām grūtniecēm, pagarinot pārdomu laiku no vizītes pie ginekologa līdz nosūtījumam uz abortu.
Atbild Ilmārs Mežs, demogrāfs
1. Tā gandrīz varētu teikt par visu Eiropu vai pat par visām tām valstīm, kuras ir bagātākas par pasaules vidējo nabadzības rādītāju. Arī ja Latvijas vai Eiropas vidējo ģimeni apbērs ar naudas kaudzi, tai nebūs ne septiņi un pat ne pieci bērni – tikai divi vai maksimums trīs. Es tomēr nedomāju, ka cilvēki kļuvuši egoistiskāki, drīzāk izvēles iespējas, kādu agrāk nebija. Agrāk, ja pāris vēlējās dzīvot kopā, viņiem dzima bērni, ģimenes plānošana ienāca tikai pamazām, galu galā bērni arī "noderēja saimniecībā" un visbeidzot bija apgādnieki vecumdienās. Tagad ir izvēle – kāpēc man vajag tādas neērtības, es labāk baudīšu dzīvi un naudu ieguldīšu savās personīgajās izklaidēs.
2. Tam jāpiekrīt – arī man starp paziņām ir daudz vairāk brīvu jauku sieviešu, kas vēlētos attiecības un ģimeni, nekā tādu vīriešu. Pārāk daudzi latviešu vīrieši ir pudeles varā. Bet visi tie, kuriem roka sniedzas pēc pudeles, – atcerieties, katrs trešais no jums šīs pašas pudeles dēļ ar laiku taps nespējīgs ģimenei, bērniem un attiecībām!
Daudzviet pasaulē dzeršana parasti ir minimālā apmērā, drīzāk kā līdzeklis jaukākam skatam uz dzīvi, pat romantiskākām attiecībām, kā papildu odziņa varbūt ikdienišķajā rutīnā, bet mums daudzi nejūt mēru, tas bieži izvēršas par kārtīgu plostu, pēc kura paģirās neatceras, pat ar ko nakts pavadīta un kas tajā notika.
3. Tas pats intervētais beigās atzīst, ka viņš nemaz nevēlas ģimeni un bērnus, līdz ar to tie 1000 lati varbūt ir tāds nereālas latiņas uzstādījums, uz ko vienmēr varēs novelt vainu par ģimenes un bērnu trūkumu. Ja tas tā būtu, Latvijā dzimtu 10 reižu mazāk bērnu nekā tagad. Lieli maldi ir tie, ka bērniem būtu svarīgs vecāku nodrošinājums – lielākoties no bērnības viņiem pietiks pat ar minimālu iztiku un lētiem apģērbiem, bet lai būtu kopā ar abiem vecākiem! Laimīgai bērnībai nevajag dārgas mantas, bet vecāku ikdienas uzmanību un citu bērnu sabiedrību. Tikai bieži vecāki, nespējot veltīt bērnam uzmanību, atpērkas ar dārgām mantām un šo mantu kultu iemāca saviem bērniem. Īpaši nožēlojams ir viedoklis, ka "svarīgi, lai mans bērns nebūtu nabadzīgākais klasē".
Dzīvokļa trūkumu gan es minētu kā nopietnu šķērsli, kāpēc mūsu jaunieši mazāk precas. Tā nu cilvēks ir iekārtots, ka ap 20 gadiem viņiem vajadzētu doties dzīvot pastāvīgā dzīvē, un to ir ļoti grūti izdarīt, ja jaunie un vecāki ir spiesti dzīvot kopā vienā mazā dzīvoklī. Tāpēc gudri ir tie vecāki, kuri palīdz jaunajiem pašiem pēc iespējas dzīvot neatkarīgi.
4. Vispirms ļoti nevēlamas bija iepriekšējo valdību koruptīvās prioritātes. Liela daļa svarīgo lēmumu tika pieņemti nevis vērtējot, vai to vajag tautai, bet vai tas palīdzēs barot partijām pietuvināto cilvēku melnos makus. Tāpēc arī tik daudz bērnudārzu tika privatizēti, un tagad to trūkst... Tagad pamazām korupcijas vēzis atkāpjas, taču lēmumu pieņēmēji ir krituši otrā grāvī – viņi redz tikai divas trīs savas darbības kvalitātes mērauklas – sabalansētu budžetu un Māstrihtas kritērijus –, bet neiedziļinās savu lēmumu sociālajās blaknēs un tālākās nākotnes sekās.
5. Ļoti vienkārši – nokopēt Igaunijas valsts budžetu un cieši sekot tās izvēlētajām proporcijām. Nopietni – kamēr Latvijas valsts neieguldīs savās jaunās ģimenēs papildu vismaz 100 miljonus latu ik gadu, kā tas ir Igaunijā, tikmēr uz demogrāfiskās situācijas normalizēšanos mums nav cerību! No konkrētiem pasākumiem minēšu garantētas vietas bērnudārzos visiem bērniem no viena vai pusotra gada vecuma, par brīvu viss bērnu izglītības process – sākot ar brīvpusdienām, skolas grāmatām, piederumiem un transportu uz skolu. Trešais ir neapliekamā minimuma dubultošana par apgādājamiem.