Tagad ir ārkārtas situācija. Kādu iespaidu tā var atstāt gan uz uzņēmējdarbību, gan darba tirgu?
Ir uzņēmumi, kuri var organizēt savu darbu attālināti, un ir uzņēmumi, kuri to nevar. Tāpat ir nozares, kā viesmīlības, sabiedriskā ēdināšana, kur darbs šobrīd gandrīz paralizēts.
Ir arī zināmi piemēri, kad cilvēki masveidā tiek atlaisti no darba. Spilgtākais piemērs – airBaltic.
Ir forsmažora apstākļi. Visiem, protams, ir bijuši savi uzņēmējdarbības plāni, tas viss apstājies. Ienākumi krītas vai izbeidzas, fiksētie maksājumi paliek, jautājums – no kādām izmaksām var atteikties? No vienas puses, darbiniekiem ir sociālā aizsardzība. Ja darbiniekus atbrīvo no darba, jo darba devējam faktiski nav naudas, ko maksāt algās, cilvēkiem jābūt iespējai ātri sākt saņemt bezdarbnieka pabalstu. Ir jācer, ka šī ārkārtas situācija nebūs ļoti ilga. Tomēr, protams, uzņēmumi domā par laiku, kad šīs grūtības būs pārgājušas, tāpēc cenšas darbiniekus noturēt pie sevis, pavisam nepazaudēt. Teiksim, viesmīlības nozare šobrīd plāno lūgt valdībai atbalstu, lai saglabātu darbiniekus.
Aktuāls jautājums arī, kas notiek ar visiem fiksētajiem izdevumiem – nomas maksu par telpām, kredītu maksājumiem utt.
Jārunā par atliktiem maksājumiem un kredītbrīvdienām. Taču tā vienkārši no malas līgumiskās attiecībās jaukties iekšā nevar, pusēm jāpanāk vienošanās katrā konkrētā gadījumā.
Vēl iespējams risinājums varētu būt dīkstāves subsīdijas. Iespējams, tas varētu būt Eiropas fondu atbalsta jautājums.
Tas gan visdrīzāk nebūtu ātri.
Jā, to vajadzētu operatīvi, bet jautājums, vai valsts var šobrīd no līdzekļiem neparedzētajiem gadījumiem šo atbalstu sniegt, pēc tam gaidot kompensāciju no Eiropas fondiem.
Tāpat ir vesela virkne dažādu fondu finansētu projektu, kuros uzņēmumi ir iesaistīti. Saistībā ar tiem kļūst aktuāls jautājums par Centrālās finanšu un līgumu aģentūras (CFLA) skatījumu. Proti, ko viņi teiks par līgumu izpildi, vai būs iespēja pārcelt termiņus. Līdz šim tomēr CFLA visam līdzi sekoja ļoti skrupulozi un precīzi. Ir valsts līmenī arī jāskata jautājums par to, ka, ja ir tādi projekti, kas šī brīža ārkārtas situācijas apstākļos nevar tikt īstenoti, ir jāpārceļ izpildes termiņi.
Protams, lielais jautājums šobrīd ir par darbnespējas lapām – kurš un kā tās apmaksā. Īpaši, ja tās būs lielākā skaitā. Šobrīd slimības perioda pirmās deviņas dienas ir jāapmaksā darba devējiem. Uzņēmējiem tas varētu būt nepaceļams slogs laikā, kad ekonomiskās aktivitātes līmenis ir strauji krities, daudzās jomās strādājošajiem ienākumu nav, bet fiksētie izdevumi ir palikuši. Vajadzētu, lai valsts apmaksā darba nespēju no pirmās dienas, ja tā ir saistīta ar Covid-19.
Arī pašvaldībām ir jābūt gatavām sniegt atbalstu tajos gadījumos, kad cilvēki zaudē ienākumus.
Tikai jāskatās, lai lēmumi par atbalstu būtu pēc iespējas automātiski, vadoties pēc darbības veida kodiem. Nevajadzētu taisīt atkal lielu administrēšanas sistēmu.
Visu interviju lasiet avīzes Diena otrdienas, 17. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Fuko svārsts
Dr. Fredis Menģelis
nu