Jaunajām māsām darbs slimnīcā bieži vien liekas pārāk grūts

Šobrīd Latvijas medicīnā ļoti aktuāla problēma ir darbaspēka trūkums. Cik lielā mērā to izjūt TOS?

Darbinieku trūkums, nenoliedzami, ir. Ārstu vidū ļoti krasi izjūt radiologu, anesteziologu un rehabilitologu trūkumu. Lai motivētu strādāt pie mums, nepieciešams piedāvāt konkurētspējīgu atalgojumu, ko slimnīca ne vienmēr var nodrošināt tādā apjomā kā privātās ārstniecības iestādes. Piemēram, šogad septembrī nācās palielināt algas anesteziologiem, lai neļautu tiem aizplūst uz citām iestādēm. Lai gan palielinājuma summa varbūt sastāda nelielu ārsta algas daļu, taču kopumā slimnīcas budžetam tā ir būtiska.

Pie mums tiek veiktas rezidentu mācības, un slimnīcas politika ir tāda, ka mēs katru gadu vienam vai diviem jaunajiem rezidentiem piedāvājam turpināt darbu slimnīcā arī pēc rezidentūras beigšanas, līdz ar to ārstu traumatologu ortopēdu trūkums nav vērojams. Jaunie ārsti ir ļoti darbspējīgi un ātri apgūst jaunās tehnoloģijas, dodas mācīties arī uz ārzemēm.

Kā ar māsām?

Nākamā sarežģītā grupa ir operāciju un anestezioloģijas māsas. Mums ķirurģiskā aktivitāte ir ļoti liela – gandrīz 95%. Līdz ar to ir ļoti būtiski nodrošināt nepārtrauktu operāciju bloku darbību. Ar operāciju māsām apmēram divus gadus atpakaļ bija ļoti kritiska situācija. Zemās darba samaksas dēļ viņas tika vilinātas darbā uz citām iestādēm.

Uz privātajām?

Jā, jā. Tāpēc nācās palielināt viņām algas, lai varētu noturēt darbā pie mums. Slimnīcai gadā tam bija nepieciešams novirzīt nepilnus 100 tūkstošus eiro. Mums kā valsts iestādei ir grūti spēlēt līdzi šajā tirgus situācijā, jo mums budžeta līdzekļu ir tik, cik ir, un mēs esam ierobežoti tajā "ieņēmumi–izdevumi" rāmī. Mūsu slimnīca nekad nav piekopusi praksi, ka tiek pieļauti parādi. Mēs ļoti rūpīgi sekojam līdzi saviem izdevumiem, tāpēc esam tādā kā ķīlnieku lomā – mums ir nepieciešami labi speciālisti, mums jādomā, no kurienes paņemt, lai varētu nodrošināt konkurētspējīgas algas un speciālistus noturēt.

Ar traumatoloģijas māsām ir tā: mēs katru rītu sekojam līdzi, cik mums nodaļās ir pacientu un cik ir māsu – dienas māsu un nakts māsu.

Ir dienas, kad uz vienu māsu ir pat līdz 20 pacientiem.

Tas nav normāli! Ja skatās pēc aprūpes līmeņiem un to standartiem, mūsu profilā uz vienu māsu griesti ir 12 pacientu. Mūsu māsas strādā ar astoņpadsmit un vairāk pacientiem tieši tā iemesla dēļ, ka mēs nevaram šajos posteņos nodrošināt tik māsu, cik nepieciešams. Mēs esam provizoriski veikuši aprēķinus, cik māsu mums vēl vajadzētu. Tās ir 44 slodzes. To mēs nespējam nodrošināt ne finansiālu apsvērumu dēļ, ne tā iemesla dēļ, ka valstī vienkārši viņu trūkst.