Cimdars: politika jāuzskata par personīgo darīšanu

Kādas izmaiņas pašvaldību vēlēšanu likumā būtu vēlamas, lai mazinātu bažas par iedzīvotāju pārstāvniecības trūkumu jaunajās domēs?

Ir divas nodalāmas lietas. Viena ir pašreiz veicamā reforma – tādā izpildījumā, kā tas šobrīd notiek, nav īsti skaidrs sasniedzamais mērķis. Plašais nepieciešamo balsu skaita diapazons ir statistikas problēma, ko var atrisināt pavisam citādi, bez Latvijas novadu kartes pārzīmēšanas. Taču ir otrs jautājums – lietas, kas būtu tiešām jāmaina, bet būtu jāvienojas, kas ir galvenās problēmas. Nākamajā solī būtu jāsaprot, kurš ceļš ved uz risinājumu. Ja mērķis ir samazināt deputātu skaitu, tad to vienkārši var samazināt esošajos novados. Ja var atļauties joku, tad salīdzinājumā ar Ķīnu visa Latvija ir viena namu pārvaldnieka pārziņā. Pārstāvniecība ir tas, cik tuvu iedzīvotājs ir deputātam, un otrādi – cik bieži notiek informācijas apmaiņa starp viņiem. No tā ir atkarīgs, cik deputāts kvalitatīvi rīkojas savu iedzīvotāju vārdā. Ja viņš nepārzina situāciju, tad deputāts sāk rīkoties uz labu laimi un kādam var pat radīties priekšstats, ka problēmu vispār nav, tikai tās, kas pašu virtuvē ir saskatāmas.

Alsungieši aprēķinājuši, ka viņiem visiem būtu jānobalso par vienu savu kandidātu, lai viņi būtu pārstāvēti jaunajā Kuldīgas novada domē.

Varbūt vēl pāragri, bet gribētu izteikt vīziju, ka pašvaldību vēlēšanās varētu diezgan droši diskutēt par to, ka ir jāpāriet uz vienmandāta apgabaliem. Tas nozīmētu – ja pašvaldībā ir septiņi deputāti, tad šī pašvaldība būtu sadalāma pēc balsojušo skaita septiņās daļās un katra šī daļa balso par savu deputāta kandidātu. Viņš varētu būt no partijām, partiju apvienībām, arī pašizvirzīts – es gribu un kandidēju, un kāpēc gan ne, ja es šeit dzīvoju, pārzinu situāciju, zinu kaimiņus, viņi zina mani un es varu pārstāvēt mūs visus. Varētu runāt par lielāku reformu vēlēšanu kārtībā – par mažoritāro sistēmu. Uzrunātāju skaits, kas atnāktu pie cilvēkiem un runātu par viņu galvenajām problēmām, būtu lielāks. Cilvēks, kas dzīvo uz vietas, tiktu vairāk uzklausīts. Lielākā problēma ir tieši tā, ka nenotiek aktīvas diskusijas, sarunāšanās. 

Vienmandāta apgabalu sistēmas ieviešana to risinātu?

Manā skatījumā – jā. Savā laikā tika noteikts ierobežojums, ka pašvaldībās, kurās ir vairāk nekā 5000 iedzīvotāju, kandidātus var pieteikt tikai politiskās partijas. Tas tika darīts kā atbilde uz pārmetumu, ka partijas ir tikai Rīgā un uz vietām partiju nav, ir tikai Rīgas kabatas partijas. Līdz ar to tika izvēlēts mehānisms, kā no augšas piespiest partijas veidot savus atbalsta punktus uz vietām. Šobrīd uzdevums ir veikts un kvalitatīvi uzlabojumi vairs nenotiek. Ir jau stagnācija, ka deputāts, caur vienu partiju ievēlēts, mainoties lielajam spēku sadalījumam augšā, maina partiju, lai varētu dabūt labvēlīgākus nosacījumus. Partijas kā struktūrvienības Latvijā jau ir izveidojušās, ir svarīgi, lai būtu sasaiste ar ikdienas jautājumiem.

Viens no argumentiem, kas izskan no pašvaldību puses, ir, ka reformas mērķis ir sadzīt visus partijās, jo vēlētāju apvienības var startēt tikai pašvaldībās līdz 5000 iedzīvotājiem.

Tad ir jāgroza likums, bet nevienu no iepriekš minētajām izmaiņām nevar izdarīt bez likumu grozīšanas. Būtu ļoti savlaicīgi runāt par to, ka indivīds var sevi pieteikt kā kandidātu. Ja pašvaldībā ir 15 tūkstoši iedzīvotāju, ir 15 deputātu, tad jāaprēķina, cik ir viena krēsla svars, un, ja indivīds ir uzvarējis un saņēmis pietiekamu atbalstu, tas nozīmē, ka viņam piemīt pietiekama autoritāte domē pārstāvēt savu vēlētāju vajadzības.