Daudz runāts par to, ka deputāti Saeimas plenārsēdēs uzvedas vien kā balsošanas mašīnas – uzstājas ar kareivīgām runām, taču arī paši skaidri zina, ka ar to neko panākt nevar, jo viss jau iepriekš izlemts gan komisijā, gan frakcijās. Tomēr šādai sistēmai ir arī pozitīvā puse – tā gan it kā ierobežo deputātu brīvību (vismaz sēžu zālē), taču vienlaikus darbojas arī kā filtrs, kas pasargā no spontāni iebalsotām normām, kuru dēļ likums var kļūt nelietojams. Konkrētajā gadījumā gan redzams, ka šis – par likumu atbildīgās komisijas – filtrs ir bijis nepilnīgs – virkne Valsts prezidenta iebildumu saistāma tieši ar komisijas atbalstītajām normām. Kāpēc tā? Pie vainas ir likumdevēja vai tā konsultantu nekompetence vai populisma vīruss?
Nav viegli atbildēt uz šo jautājumu. Populisma ietekme te, protams, manāma, taču diez vai tā ietekme šajā gadījumā ir kaitīgākā. Skaidrs, ka lauksaimniecības zemes tirdzniecība brīvajā tirgū bez kādām barjerām jau parādījusi savas vājās vietas un arī Latvijā – līdzīgi kā citās Eiropas valstīs – ir nepieciešami mehānismi, kas ļautu vietējiem zemniekiem būt konkurētspējīgiem ar ārzemniekiem lauksaimniecības zemes iegādē, kā arī dotu iespēju izsargāties no lauksaimniecības zemes iegādes spekulatīviem nolūkiem. Vienlaikus jāņem vērā arī Eiropas Komisijas visai kritiskā attieksme pret brīvā tirgus ierobežojumiem. Daudzviet citur šo problēmu risina ar nerakstītu normu palīdzību (zemes pircējam vispirms jāiekļaujas vietējā sabiedrībā, tikai tad var saņemt akceptu zemes iegādei), pie mums tādu tradīciju nav. Tāpat arī mazāk uzticamies saviem pašvaldībās savēlētajiem pārstāvjiem. Tad nu sanāk, ka īsti atstāt visu, kā ir, nevar, bet arī pieņemt labāku regulējumu nesanāk. Gluži kā ar to karsto kartupeli saujās – izmest žēl, bet apēst nevar, tāpēc nekas cits neatliek kā mētāt no rokas rokā, gaidot līdz atdzisīs. Šajā gadījumā gan ilgi gaidīt nevaram atļauties. Jācer, ka risinājumi problēmai atradīsies. Un drīz.
Zeme nav tikai zeme