Plašākais jautājums par atbalsta pasākumiem patiešām ir vietā un laikā, un valdībai par tiem būtu jāsāk domāt, neatliekot lēmumu līdz septembrim, kad tuvosies apkures sezona.
Tomēr saistībā ar procentlikmju kāpumu nebūtu atbalstāms tāds modelis kā visu Latvijas nodokļu maksātāju naudas tērēšana kredītņēmēju atbalstam. Ekonomisti jau ir norādījuši, ka pat Covid-19 pandēmijas laikā piešķirt pabalstus, nevērtējot ienākumu līmeni, nebija pārāk gudrs lēmums. No visu nodokļu maksātāju naudas nav jāmaksā pabalsti cilvēkiem, kuri, formulējot ekonomistu un Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) terminoloģijā, ietilpst piektajā, t. i., turīgākajā, kvintiļu grupā un kuru ienākumi jau 2021. gadā bija vismaz 1475 eiro uz vienu mājsaimniecības dalībnieku. CSP dati arī rāda, ka minētajā 2021. gadā turīgāko iedzīvotāju ienākumi bija 6,3 reizes lielāki nekā trūcīgāko iedzīvotāju ienākumi, tādējādi no trūcīgāko iedzīvotāju nomaksātajiem nodokļiem piešķirt pabalstus turīgajiem tikai tāpēc, ka turīgie, piemēram, uzņēmušies hipotekārā kredīta saistības, būtu nevis taisnīgi un sociāli atbildīgi, bet gan tieši pretēji – netaisnīgi un bezatbildīgi. Turklāt nekustamo īpašumu iegāde var būt bizness, nevis dzīvesvietas nodrošināšana sev un savai ģimenei. Cilvēki mēdz pirkt nekustamos īpašumus gan izīrēšanai, gan cerot pārdot par augstāku cenu un tā nopelnīt. Varianti ir ļoti dažādi.
Ir vērts arī atcerēties, ka savulaik, kad tika populistiski klaigāts par žēlojamajiem līdzcilvēkiem, kuri ļimst zem patēriņa kredītu sloga, atklājās, ka ātri pieejamo aizdevumu ņemšanas mērķi ir visai atšķirīgi – no veselības problēmu ārstēšanas līdz automašīnas remontam, ceļojumam un pat ballītes rīkošanai. Uz kredītņēmēju daudzveidīgajiem motīviem uzmanību vērsa arī Patērētāju tiesību aizsardzības centrs.
Valsts atbalsts primāri jānodrošina tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri ir trūcīgi tāpēc, ka objektīvu iemeslu (vecumposma, veselības stāvokļa vai citu faktoru) dēļ nevar izrauties no nabadzības, nevis darbaspējīgiem un nereti turīgiem kredītņēmējiem.