Lai arī Katalonijas atdalīšanās no Spānijas piekritēju skaits vairāk nav tik ievērojams kā laikā, kad Spāniju bija pārņēmusi dziļa ekonomiskā krīze, sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka tas joprojām pārsniedz 50%. Kopumā nav šaubu, ka vairākums Katalonijas iedzīvotāju vēlas panākt savas, no Spānijas neatkarīgas valsts izveidošanu, taču tajā pašā laikā šis vairākums nav absolūts, kas atstāj iespēju šaubām un dažādiem traktējumiem.
Spānijas likumdošana tikmēr paredz, ka valsts reģionu atdalīšanās nav iespējama bez Madrides piekrišanas (pareizāk – konstitūcija vispār neparedz reģionu atdalīšanos, tomēr pastāv iespēja pamatlikumu mainīt), par kuru pēdējā nevēlas pat dzirdēt. Pirmkārt, ekonomiski attīstītākā reģiona zaudēšana būtu nopietns trieciens Spānijas tāpat ne spožajai ekonomikai, kura joprojām nav pilnībā atguvusies no krīzes, bet, otrkārt, Katalonijas brīvlaišana, visticamāk, izraisītu domino efektu līdz pat mērogiem, kas apdraudētu Spānijas turpmāko pastāvēšanu.
Situācijā, kad Spānijas valdība un parlaments pieturas pie karaļu un diktatoru tradīcijām, kārtējo reizi kategoriski atsakoties brīvlaist katalāņus, ar augstu ticamības pakāpi var apgalvot, ka arī šoreiz iznākums būs Katalonijai nelabvēlīgs. Jāņem vērā arī fakts, ka katalāņiem neatradīsies daudz atbalstītāju, tostarp Eiropas Savienības (ES) varas koridoros. Pēdējo iemītnieki, tāpat kā apvienotās Eiropas kontinentālās lielvaras, šobrīd cīnās par visas ES vienotības saglabāšanu un varas centralizēšanu, kamdēļ Katalonijas aktivitātes tiek uztvertas kā nevēlams precedents.
Vienlaikus katalāņu centieni ir aktualizējuši ne tikai Spānijai piemītošās pretrunas starp valstu teritoriālo nedalāmību un nāciju pašnoteikšanās tiesībām. Lai arī abi faktori starptautiskajās tiesībās tiek uzskatīti par ļoti nozīmīgiem, nav vienprātības, kurš no tiem uzskatāms par prioritāru, tieši tāpat, kā nav vienota viedokļa par to, kur velkama robeža starp separātismu un tautu tiesībām uz savām valstīm.
Rezultātā robežu nedalāmība un nāciju pašnoteikšanās visbiežāk (pastāv arī izņēmumi) ir lielvalstu manipulāciju objekti, kuras ar šiem jēdzieniem rīkojas atbilstoši savām ģeopolitiskajām un stratēģiskajām interesēm. Šī iemesla dēļ nostāja ir nekonsekventa, un lielvalstīm regulāri nākas atrast kādus īpašus apstākļus, kas attaisno izvēli par labu tam vai citam lēmumam. Protams, visi gadījumi ir īpaši, tomēr būtu ļoti vēlams, tostarp arī raugoties no Latvijas ilgtermiņa interešu viedokļa, lai beidzot tiktu viesta skaidrība par to, kurš no tiesību principiem ir galvenais. Diemžēl arī šāds solis nav iespējams bez lielvalstu vienotas piekrišanas.
GTi