Man personiski liekas savādi un valstiski nepareizi, ka atmaskojoši materiāli tiek izvilkti tikai kā atbilde uz politiskā konkurenta mēģinājumu atmaskot tevi pašu (skat. Jurašs pret Gobzemu un maksātnespējas administratoru klanu).
Jo informācija par, iespējams, noziedzīgu sistēmu nebūtu jātur atvilktnē kritiskam gadījumam, ja jāatvaira uzbrukums.
Tas laikam ir tieši tas brīdis, kad atmaskojums pārvēršas par prastu kompromatu. Citādi emocionālajiem vērtējumiem par mētāšanos ar kompromatiem īsti nevar piekrist.
Aizdomas, ka atmaskojoša vai kompromitējoša informācija tiek piespēlēta un uzrodas kāda interesēs, ir ļoti vienkāršotas. Ir parādījušies jauni apstākļi, kad 10, 15 un 20 gadu ilga politbiznesa lietu kārtošana aiz sevis ir radījusi biezu slāni ar uzmestiem partneriem, kuri alkst revanša, un iekšējiem dokumentiem, kurus mediji un publika citādi nekad neieraudzītu. Ir pienācis dabisks brīdis vismaz daļējai politekonomiskās pseidoelites nomaiņai. Protams, ar nosacījumu, ka atmaskotāju jērādiņās nav paslēpušies šīs samaitātās vides pārdalītāji, kurus interesē nevis noteikumu maiņa valstiskās interesēs, bet noteikumu maiņa par labu kādam noteiktam grupējumam.
Informācija ir tik šokējoša, līdz ar to neticama, ka publika tajā cenšas neiedziļināties, apstājoties pie formas, nevis satura iztirzāšanas. Proti, visnotaļ pamatotie jautājumi: "Kurš? Kāpēc? Kāpēc tieši tagad? Kurš aiz tā stāv? Kā interesēs?" prevalē pār pašu faktu apspriešanu un pārbaudi, kas ir vismaz tikpat svarīga kā atmaskojumos ieinteresēto noskaidrošana.
Vispār saimniecisku, nevis sistēmisku tēmu dominēšana priekšvēlēšanu retorikā un tradicionālajos atmaskojumos ne par ko labu neliecina. Sēžot kādai šauri saimnieciskai tēmai, piemēram, maksātnespējas bizness, "pikpaunā", protams, var iekļūt Saeimā un iegūt mandātu veikt zināmus pārkārtojumus šīs jomas regulējumā. Bet tas negarantē valstisku interešu dominēšanu pār saimnieciskās ietekmes pārdali.
Vēsturiski īpaša vieta politbiznesā jeb saimnieciskajās interesēs, kuru bīdīšanai izmantota politiskā vara, atklāti un slēpti sponsorējot politiķus, ir piedēvēta arī citām šaurām biznesa nišām ar miljonu apgrozījumu. Bija laiki, kad dažu labu būvnieku neoficiāli dēvēja par "vēl vienu oligarhu", bija laiki, kad valstisko neveiksmju cēloņi tika meklēti banku un advokatūras ķēķa lauciņos. Bet visa šī fragmentētā un īslaicīgā "cīņa ar ļauno" nebija ilga – priekšvēlēšanu laiku vai nedaudz ilgāk, ja tēmas ekspluatētājiem neizdevās ar pirmo piegājienu iegūt amatus pēcvēlēšanu valdībā.