Vējonim jāsaņemas, kritizētājiem jāpiebremzē

Līdzsvilpējiem jau atkal ir vērts padomāt, kas un kādos nolūkos uzmetas par izsmiešanas barvedi. Palūk, pietika Satversmes aizsardzības biroja direktoru Jāni Maizīti pārvēlēt amatā, un kaislīgāko kritiķu interese un entuziasms manāmi noplaka, ja ne pazuda vispār. Tie, kas rītā cēlās un vakarā gūlās ar kādu publisku repliku par Maizīti kā "čekas maisu sargātāju", pēkšņi pārmetās pie citām, auglīgākām tēmām, kuru virzību viņiem acīmredzot vēl ir cerība kaut kā ietekmēt.

Viena no ticamām versijām Vējoņa daudzkārt tiešām pretrunīgajai rīcībai un nepārliecinošajiem izteikumiem ir tas, ka Valsts prezidents sevī auklē vēlmi kandidēt šim amatam uz otro termiņu, bet nezina, kā un vai tas būs iespējams, ņemot vērā, ka šis balsojums 2019. gadā būs jau jaunās Saeimas rokās, un spēku līdzsvars tajā ir, maigi sakot, neskaidrs. Līdz ar to Vējonis ir ārkārtīgi svārstīgā stāvoklī, acīmredzami lūkodams ja ne izpatikt, tad vismaz nesadedzināt tiltus uz sarunām ar teju visām potenciālajām 13. Saeimas partijām. Līdz ar to arī rezultāts ir tāds – nekāds.

Acīmredzot, nesagaidot pārliecinošu piesliešanos kādai politiskajai dienaskārtībai, publika pēdējos mēnešos ļoti nežēlīgi reaģē uz Vējoņa tiešām neveiksmīgajiem publiskajiem izteikumiem.

Daži noveļami uz viņa angļu valodas prasmi, bet citi, tādi kā nespēja formulēt nostāju par Krievijas prezidenta vēlēšanu rezultātiem, jau raidīja nopietnākus simptomus – šaubas, vai Vējonis "tver laukumu", ja nav gatavs nekavējoties formulēt patstāvīgu viedokli tēmā, kas bijusi starptautiskajā dienaskārtībā mēnešiem ilgi un tikusi izanalizēta krustu šķērsu.

Dedzīgajiem līdzsvilpējiem gribētos aizrādīt – ja kāds iedomājies šo Valsts prezidenta nomētāšanu kā varen iedarbīgu veidu zaļo zemnieku ievainošanai, jāteic, ka Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS), no kuras Vējonis kā politiķis ir izaudzis, šī pret viņu vērstā kritika un izsmiekls īsti klāt nelīp. Dažbrīd Vējoņa izsvilpšana pat kalpo kā tāds uzmanības novērsējs no aktuālajiem ZZS vadītās valdības koalīcijas lēmumiem, kuri valsti ietekmē nesalīdzināmi vairāk kā prezidenta rīcība.

Nevarētu teikt, ka Valsts prezidenti mums vispār ir bijuši reāli dienaskārtības noteicēji iekšpolitikā, tas jāatzīst pat Vairas Vīķes-Freibergas visādi citādi spilgtās prezidentūras apjūsmotājiem. Ar iekšpolitikas dienaskārtību te ir domāta ne jau viedokļu paušana rāmī, ko varētu saukt par "virsrakstu dienaskārtību" jeb sev izdevīgu pieskaņošanos publikas noskaņojumam. Nu, izgāja Vējonis pie acīmredzami partejiska Jutas Strīķes un Jāņa Bordāna rīkota piketa pie Rīgas pils, bet norunāja tā, ka neizraisīja īsti ne ovācijas, ne svilpienus – norunāja "nekā".

Amatpersonu, politiķu vājums, nespēja pieņemt lēmumus, pavirša argumentācija ir ne tikai pamats objektīvai kritikai, bet arī lieliska augsne kūdīšanai un vispārināšanai par vilšanos valstī kopumā. Vējonim jāsaprot, ka to Latvija šobrīd nevar atļauties.