Kaut Itālijā gaidāmais referendums, kas ierosināts pēc valsts premjerministra Mateo Renci iniciatīvas, būtībā ir tikai mēģinājums uzlabot Itālijas politiskās sistēmas efektivitāti.
Valsts pamatlikuma grozījumu pakete, par kuru tiks balsots referendumā, paredz lielāku varas koncentrēšanu izpildvaras (valdības) rokās, atņemot daļu pilnvaru Senātam un reģionu parlamentiem. Kā uzskata grozījumu atbalstītāji, tas uzlabos valsts politisko sistēmu, paralēli palielinot arī ekonomisko efektivitāti, kas nav mazsvarīgi ekonomisko problēmu nomocītajai Itālijai. Oponenti tikmēr apgalvo, ka konstitūcijas grozījumi novedīs pie pārāk lielas varas nonākšanas valdības rokās, kas apdraud gan līdzsvaru starp dažādiem varas atzariem, gan visu Itālijas demokrātiju. Visvairāk iebildumu, protams, ir valsts reģioniem, kuru pilnvaras var tikt jūtami samazinātas.
Paralēli referendums tiek izmantots arī diplomātiskajās cīņās ar apvienotās Eiropas struktūrām. Starp Romu un Briseli pastāv virkne domstarpību, it īpaši jautājumos par budžeta deficītu, Itālijas banku sistēmas problēmām un nelegālajiem imigrantiem, kas nebeidzamā straumē plūst pāri Vidusjūrai no Āfrikas. Renci neveiksmīga referenduma iznākuma gadījumā ir solījis atkāpties no amata, kas draud ar valdības krīzi un parlamenta ārkārtas vēlēšanām, kurās labas izredzes ir eiroskeptiskajai Piecu zvaigžņu kustībai, kamdēļ Briseles amatpersonas ir spiestas atbalstīt Itālijas premjeru, tajā skaitā pieverot acis uz valsts kārtējo nespēju samazināt budžeta deficītu līdz 3%.
Vienlaikus, ja sākotnēji nebija īpašu šaubu, ka vēlētāji apstiprinās pamatlikumā paredzētās izmaiņas, tad šobrīd aina vairs ne tuvu nav tik optimistiska. Lai arī sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka katrs ceturtais (vai pēc dažām aptaujām pat katrs trešais) vēlētājs vēl nav izdarījis galīgo izvēli, vairums itāļu gatavi balsot pret izmaiņām. Tāpat daudzos gadījumos balsojuma pamatā ir nevis kādi racionāli apsvērumi, bet gan protests pret valdību, ekonomisko stāvokli valstī un Eiropas Savienību, kurai šajā gadījumā ir maz saistības ar referenduma jautājumu.
Rezultātā referendums solās kļūt par nu jau kārtējo apliecinājumu tam, ka rietumos pastāvošajai politiskajai kārtībai nepieciešamas nopietnas pārmaiņas, bet viens no iespējamajiem turpmāko notikumu attīstības scenārijiem pat sola ārkārtas vēlēšanas, Piecu zvaigžņu kustības uzvaru tajās un sekojošu referendumu (ar neprognozējamu iznākumu) par Itālijas turpmāko dalību eirozonā, ja ne visā ES. Domājams, ka īstermiņa sekas gan būs pieticīgākas un Itālija aprobežosies ar valdības krīzi, kas šajā valstī nav nekāds retums. Daudz jūtamāks negatīvais balsojums var izrādīties ilgtermiņā, jo mazināsies valsts iespējas atrisināt ieilgušās ekonomiskās problēmas. Iespējams, tas spēs, ja ne atjaunot ticību esošajai politiskajai sistēmai, tad vismaz atgādināt, ka ne visi lēmumi, kurus piedāvā esošie politiķi, ir nekam nederīgi un noraidāmi jau preventīvi.