Šī procesa atskaņas nepaslīdēs garām arī Latvijai, kas galarezultātā var nozīmēt līdz šim strauji augošās inflācijas pavērsienu pretējā virzienā. Jau pagājušajā piektdienā, reaģējot uz jaunā vīrusa paveida atnākšanu un ar to saistītajām spekulācijām, Ziemeļjūras jēlnaftas Brent cena nokritās vairāk nekā par 11%. Ar to viss nebeidzās, un arī šajā nedēļā naftas cena turpināja samazināties, tādējādi tā vairs neatrodas virs pēdējā laikā ierastā līmeņa – 80 ASV dolāru par barelu –, bet svārstās ap 70 dolāru līmeni. Arī tad, ja melnais zelts vairs nekritīs cenā, mūsu valsts iedzīvotāji jau tāpat būs tikuši pie finansiāla guvuma, kaut vai tāpēc, ka maksāsim mazāk par importa energoresursiem un ietaupītā nauda itin labi var noderēt mūsu valsts ekonomikas sildīšanai. Šie ieguvumi sākotnēji izpaudīsies degvielas uzpildes staciju cenrāžos, bet pēc tam iegūs plašāku ietekmi.
Līdz šim tieši naftas cenu kāpums bija galvenais iemesls strauji augošajai inflācijai gan Latvijā, gan citur pasaulē, taču, ja šādas cenas vai to pašreizējā ievirze saglabāsies arī turpmāk, pamazām nonāksim līdz izmaksu kritumam transporta sektorā, bet vēlāk arī pie energoresursu cenu samazinājuma. Runājot par pēdējo, ļoti bieži energoresursu cenu virzība notiek tandēmā, proti, ja pieaug naftas cena, dārgāka kļūst arī gāze un ogles. Piemēram, dabasgāzes kontraktu cena ASV preču biržā 1. decembrī uzrādīja savu zemāko līmeni kopš augusta beigām, bet kopš sava augstākā punkta 6. oktobrī tā kritusies apmēram par trešdaļu. Tas gan neizpaudīsies tūlītējos lētākos komunālajos maksājumos un ēdienu gatavošanas izmaksās, taču ir pamats domāt, ka šī ir pozitīva ievirze, lai Latvijas mājsaimniecībām būtu mazāk jāšausminās par komunālajiem rēķiniem nākamajā apkures sezonā. Sevišķi vēl, ja ņem vērā faktu, ka dažādu izejvielu, tajā skaitā energoresursu, cenas pēdējā laikā ir bijušas pakļautas biržas investoru visai spekulatīvajai pirkšanai, nemitīgi atgādinot par tirgū esošo deficītu. Jāpiebilst, ka, piemēram, Eiropā, arī Latvijā, ilgtermiņa tendence ir vērsta uz fosilā kurināmā patēriņa samazināšanos, līdz ar to arī gāzes patēriņš rūk. Protams, gāzi vēl aizvien samērā daudz izmanto elektrības ražošanā, taču, visticamāk, arī tur zilā kurināmā nozīme samazināsies gan tāpēc, ka dažādas ierīces un iekārtas kļūst aizvien energoefektīvākas, gan tāpēc, ka vēlme pāriet uz atjaunīgajiem energoresursiem nav zudusi.
Savukārt pieminētā transporta izmaksu krišanās, visticamāk, radīs iespēju cenu kritumam veikalu plauktos. Šeit jāpiebilst, ka dažādu ilgākas ekspluatācijas elektropreču cenu kritums var notikt, ne tikai pateicoties tam, ka to pārvietošana no viena planētas punkta uz citu kļūs lētāka, bet arī patlaban ārkārtīgi augstā patēriņa dēļ, tas nozīmē, ka jau tuvākajā nākotnē šis patēriņš var sarukt, līdz ar to radot pamatu arī cenu samazinājumam. Tiesa, var gadīties, ka patēriņa samazināšanās izraisītais inflācijas kritums var radīt jaunas problēmas pasaules tautsaimniecībai, kas būs jūtamas mūsu valsts ražošanas un pakalpojumu eksporta finanšu rādītājos.