Intervijas fragments:
Nesen sabiedrības uzmanību piesaistīja problēmas saistībā ar ēdināšanu izglītības iestādēs, Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) publiskoja informāciju par dažādiem konstatētajiem pārkāpumiem. Kāpēc, jūsuprāt, izglītības iestādēs ēdināšanas jomā ir nepilnības - tā ir tikai dažu nozares uzņēmumu problēma vai sistēmas problēma?
Protams, ikvienam uzņēmumam jācenšas strādāt aizvien labāk un labāk, un reizēm tiešām tieši PVD pamana tādas nepilnības uzņēmuma darbā, ko nepamana uzņēmuma vadība. Tad parasti tiek izteikts aizrādījums, un divu trīs mēnešu laikā situācija jāuzlabo. Gadās gan arī pārkāpumi, kad ēdināšanas vieta nonāk uz slēgšanas riska robežas. Tomēr ievērojami lielākā daļa ēdināšanas uzņēmumu mūsu valstī ierindojas kategorijā, ka to darbā viss nav perfekti, tomēr nav arī būtisku nepilnību.
Ja runā par ēdināšanu skolā, tad svarīgs aspekts ir tas, ka nepieciešams, lai bērni katru dienu saņemtu nepieciešamo uzturvērtību, jo skolā bērni ēd piecas dienas nedēļā, nevis vienreiz mēnesī - kā pieaugušie kādā restorānā. Ir bērni, kuri pat vairāk un biežāk ēd skolā nekā mājās, un, ja bērns ar maltītēm skolā nesaņem nepieciešamo uzturvērtību, tad, pieaudzis būdams, var biežāk slimot, un tas izmaksā dārgi ne tikai pašam cilvēkam, bet arī valstij. Tāpēc, ja uzņēmums, kurš nodrošina ēdināšanu izglītības iestādēs, neievēro prasības par uzturvērtību, tad manā ieskatā tas ir būtisks pārkāpums.
Kas attiecas uz ēdienu veselīgumu, manuprāt, veselīgs uzturs ir tad, ja ēd dažādi. Ja ilgtermiņā ēd vienveidīgi, tas nav veselīgi arī tad, ja tiek ēsti tikai svaigi dārzeņi. Mums ar mediķi Andi Brēmani un ar Diētas ārstu asociāciju ir laba sadarbība jau desmit gadu garumā, un arī Diētas ārstu asociācija uzsver, ka veselīgs uzturs nozīmē to, ka uzturam jābūt daudzveidīgam.
Igaunijā turienes Pārtikas un veterinārajam dienestam piešķirts apjomīgs finansējums, tāpēc Igaunijas PVD var ne tikai kontrolēt, vai izglītības iestāžu virtuvē ir pareizā izejvielu plūsma, vai dokumenti ir kārtībā, vai ir pietiekami tīras telpas, bet arī ņemt kontrolporcijas un pētīt, vai ēdināšanas uzņēmums nodrošina tik kvalitatīvu uzturu, kā iepriekš solījis. Igaunijā ēdināšanas uzņēmumi, kuri ieguvuši tiesības strādāt izglītības iestādēs, uztraucas par to, lai tikai ēdiena uzturvērtība atbilstu prasītajam, lai nebūtu tādu neatbilstību, kādas tiek pieļautas mūsu valstī. Pie mums, Latvijā, arī ir ideja piešķirt papildu finansējumu PVD, lai PVD varētu izglītības iestādēs pārbaudīt ēdiena uzturvērtību, vai tā realitātē tiešām ir tāda, kā noteikts Ministru kabineta noteikumos.
Mēs Igaunijā strādājam vairākās skolās un zinām, ka turienes PVD ņem paraugus un detalizēti pārbauda ēdienu, izmantojot arī laboratorijas nodrošinātās pārbaudes iespējas. Latvijā šāda sistēma nepastāv, bet, ja šāda kontrole tiks ieviesta, tad praktiski visi ēdinātāji sāks godīgāk strādāt brīdī, kad tiks pieķerti pirmie pārkāpēji. Es neesmu piekritējs sodiem kā nozares sakārtošanas instrumentam, bet reizēm citādi tiešām nevar panākt situācijas uzlabošanos. Pagaidām Latvijā nopietna problēma ir tā, ka uzņēmums apsola nodrošināt ēdināšanu skolās, sāk strādāt, un tad paiet trīs gadi, līdz skolēnu vecāki, ja ir aktīvi un neatlaidīgi, var izkarot tādu ēdiena kvalitāti, kāda tika solīta.
Kopumā mēs Latvijā ļoti bieži neesam pietiekami enerģiski, cīnoties pret nepilnībām, turklāt skolēnu vecākiem bieži vien nav laika cīnīties par pēc iespējas kvalitatīvāku uzturu skolās, kā arī bieži vecāku vidū nav vienprātības - dažiem vecākiem ēdiena kvalitāte šķiet pieņemama, bet citiem - ne, dažiem interesē, cik bērnam par pusdienām skolā jāmaksā, citam tas neliekas svarīgi, turklāt arī ēšanas ieradumi vecāku vidū mēdz būt dažādi.
Tātad pieļaujat, ka Latvijā tiesības nodrošināt ēdināšanu izglītības iestādēs iegūst uzņēmumi, kuri strādā ne īpaši godīgi un ne īpaši rūpīgi?
Kā jau ikvienā nozarē, arī ēdināšanā izglītības iestādēs strādā ļoti godīgi uzņēmumi, kuri sola tikai to, ko var izpildīt, un solīto izpilda, un ir arī tādi uzņēmēji, kuri sasola ļoti labu kvalitāti, bet neizpilda to, kas solīts. Manā ieskatā šāda iezīme solīt un pēc tam neizpildīt arī kopumā Latvijas sabiedrībai ir raksturīgāka nekā Igaunijas sabiedrībai. Igaunijā domā pragmatiskāk - jāsola tas, ko var izpildīt, un jāizpilda tas, kas solīts. Mūsu valstī nopietna problēma ir arī tā, ka uzņēmēji domā, ka galvenais ir tikt pie līguma un pēc tam gan jau strādās kā sanāks, nevis tā, kā solīts. Turklāt Igaunijā situācija ēdināšanā izglītības iestādēs ir labāka arī tāpēc, ka tur zemākā cena iepirkumu konkursos par ēdināšanu izglītības iestādēs netiek uztverta kā galvenais, gandrīz vai vienīgais izvēles kritērijs. Cena, protams, ir būtiska, bet zemākā cena vien nevar būt izvēles kritērijs, svarīga ir arī ēdiena kvalitāte.
Jāpiebilst arī, ka Igaunijā uzņēmēju konkurence par ēdināšanu izglītības iestādēs ir asāka nekā Latvijā. Igaunijā vispār ēdināšana skolās pacelta ļoti prestižā, augstā līmenī. Igaunijā notiek arī īpašas sacensības jeb konkursi par veselīgāko ēdināšanas uzņēmumu, par labāko ēdināšanas uzņēmumu, un ēdināšanas uzņēmumi mērķtiecīgi cīnās par to, lai balvu iegūtu. Latvijā tik asas konkurences skolu ēdināšanas segmentā vēl nav, un ēdināšanai izglītības iestādēs arī valsts mērogā netiek pievērsta tik liela uzmanība kā Igaunijā. Būtisks faktors ir arī tas, ka Igaunijā izglītības iestādēs visiem audzēkņiem ir valsts apmaksātās pusdienas, Latvijā tā tas nav.
Visu interviju ar SIA Baltic Restaurants valdes priekšsēdētāju Aigaru Kaugaru lasiet otrdienas, 26. maija, laikrakstā Diena 4.-5.lpp.!