Fragments no intervijas:
Nupat publiskots pētījums par izglītības iestādēm. Kā tas sasaucas ar situāciju Rīgā?
Tiešām skumji to teikt, bet, ieraugot šo pētījumu... Mēs esam pieraduši, ka politiķi mēdz novirzīties no precīzākiem skaitļiem, kas pieejami, bet, ieraugot pētījumu, kur, no vienas puses, ir izvēlēti nepareizi kritēriji, no otras puses – redzam, ka dati ir apzināti maldinoši...
Bet tos jau negatavo politiķi.
Politiķis tālāk izmantojis šo pētījumu un politiķis arī izvēlējās pētījuma veicēju. Ko mēs redzam? Vispirms jau sistēmiskas problēmas ar datiem – ir paņemti dati par eksāmeniem no viena perioda un tie attiecināti pret datiem par bērnu skaitu katrā konkrētā skolā citā periodā. Bet bērnu skaits skolās pa gadiem svārstās, ir skolas, kur visai būtiski. Tikai šī faktora dēļ mēs pašreiz redzam, ka ap 30 skolām no kopumā 115 skolām Rīgā rādītāji, kas izmantoti pētījumā, ir izteikti zemāki, nekā ir patiesībā, nemaz nerunājot par kritēriju izvēles pareizību. Otrkārt, tiek analizēti tikai obligātie eksāmeni, kas, protams, ir labs kopsaucējs, bet tas neko nedod. Jo skolas specializējas, piemēram, ir skolas, kas izteikti profilējas uz valodām, ir skolas, kas gatavo nākamos biologus vai vēsturniekus, skaidrs, ka šajās skolās kopējais rezultāts matemātikas eksāmenā nebūs salīdzināms ar rezultātiem 1. ģimnāzijā. Bet tas nenozīmē, ka šīs skolas būtu sliktas.
Taču citu, labāku salīdzināšanas kritēriju īsti nav.
Ja nav ideālu kritēriju, kāpēc izmanto tos, kas nav ideāli, tā pasakot, ka sliktas ir skolas, kas gatavo bērnus profesijām, kuras nav saistītas ar matemātiku?
Un trešais moments – dažus pēdējos gadus gan latviešu, gan mazākumtautību skolās kārto identisku eksāmenu latviešu valodā. Kopumā mazākumtautību skolēni eksāmenu kārto labi, bet skaidrs, ka viņu vidējais rezultāts ir par kādiem 20% zemāks nekā tiem bērniem, kam latviešu ir dzimtā valoda, kas ir loģiski, tas nav nekas pretdabisks. Bet tas nenozīmē, ka skolas, kur viņi mācās, ir sliktas!
Vēl jāsaprot, ka katra skola atrodas savā apkaimē ar savu specifisku sociālo situāciju. Ja pieņemsim, ka kāda no šīm skolām (ņemot vērā šos vai citus kritērijus) tiks pārveidota no vidusskolas par pamatskolu ar domu – ja viņi nevar nodrošināt ar kvalitatīvu izglītību pēdējās trīs klases, lai tad bērni brauc uz citām skolām, kur līmenis augstāks; ir apkaimes, no kurienes bērni nekur nebrauks.
Kuras ir tādas apkaimes?
Es nesaukšu konkrētas apkaimes un konkrētas skolas, jo negribu nevienu pamatoti vai nepamatoti aizvainot. Bet mēs labi saprotam – ja ir vidusskola, tad bērni, kas to pabeigs, saņems atestātu un viņiem būs iespēja vai nu tūlīt vai kaut kad vēlāk, kad sakārtosies dzīve, iestāties augstskolās. Ja skolas nav, bērni pabeigs tikai deviņas klases un ar to arī visa izaugsme beigsies.
Kaut kādas skolas perifērijā būtu uzturamas tikai tāpēc, lai veicinātu cilvēku attīstības iespējas?
Protams! Minēšu konkrētu piemēru, nenosaucot ne skolu, ne apkaimi. Šajā apkaimē ir viena latviešu skola. Viņiem sanāca tā, ka 9. klase, kas pārtaps par 10., un 8., kas pārtaps par 9. un pēc tam 10., ir tikai pa vienai. Līdz ar to ir problēmas divus gadus pēc kārtas sakomplektēt 10. klasi, jo vairāk tāpēc, ka ne visi bērni paliek vidusskolā. It kā pēc loģikas vajadzētu šo skolu pārveidot par pamatskolu. Bet redzam, ka 7., 6., 5. un 4. klase ir pa divām, tas nozīmē, ka katru gadu pēc tam varēs sakomplektēt pa vienai 10. klasei. Vajag noturēties vien divus gadus. Neņēmām vērā kritērijus par minimālo bērnu skaitu, un tagad šī skola normāli turpina darboties.
Ne mazāk aktuāla tēma ir par Nekustamā īpašuma nodokli (NĪN). Daudzi uzskata, ka tas būtu atceļams vienīgajam mājoklim, pavisam nesen visus šokēja augstā summa, kas bija aprēķināta māksliniecei Džemmai Skulmei. Kādu te redzat risinājumu?
Kopumā Rīgā ir 270 tūkstoši NĪN maksātāju. Apmēram 249 tūkstošiem nodokļa likme ir minimāla – 0,2–0,6% no kadastrālās vērtības. Ir atsevišķas grupas, kā, piemēram, ārvalstnieki, kuriem vairs nedodam atlaides, – ar visu cieņu pret ikvienu, kas gatavs pie mums iegādāties īpašumu, bet arī 1,5%, salīdzinot ar daudzām Rietumeiropas valstīm, ir ļoti pieticīga likme, un kadastrālās vērtības pie mums nav tās augstākās. Tāpat nedodam vairs atlaides dzīvokļiem, kas pieder juridiskām personām, proti, bankām, kas tos pārņēmušas par kredītiem, vai tirgotājiem, attīstītājiem. Savukārt neatkarīgi no tā, vai cilvēkam ir dzīvoklis, māja vai zeme, ir pieejamas arī sociālās atlaides – tādas saņem aptuveni 68 tūkstoši jeb ceturtā daļa maksātāju.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena ceturtdienas, 20.aprīļa, numurā!
NĪN iedveš bailes zaudēt mājokli!
īpašuma nodoklis Latvijā ir nenormā
nu ja