Jāatgādina, ka starp Turcijā par teroristisku organizāciju atzīto PKK un valdības spēkiem jau vairāku gadu desmitu garumā de facto rit karadarbība, tostarp arī aiz valsts robežām, savukārt ASV patvērumu atradušais Gilens un viņa sekotāji tiek vainoti aktīvā dalībā neveiksmīgajā valsts apvērsuma mēģinājumā Turcijā 2016. gadā. Abās Ziemeļvalstīs, un pirmkārt jau Zviedrijā, politiskie bēgļi no Turcijas tikmēr šo valstu demokrātisko principu dēļ vienmēr ir sastapušies ar laipnu uzņemšanu, bet Ankaras prasības izdot politemigrantus tiek vai nu noraidītas, vai nereti vispār ignorētas. Tāpat pret Turciju ir noteiktas lai arī ne īpaši skarbas, taču sankcijas.
Stokholmas un Helsinku lēmums pievienoties NATO, kam nepieciešama visu esošo dalībvalstu, tajā skaitā arī Turcijas, piekrišana, šos jautājumus, kuriem iepriekš uzmanība tika pievērsta galvenokārt diplomātiskajā līmenī, ir padarījis negaidīti aktuālus. Erdogans sev raksturīgajā stilā – emocionāli un neskopojoties ar izteikumiem –, ir paziņojis, ka Ankara nepiekritīs tādu valstu dalībai NATO, kuras atbalsta teroristus un ir noteikušas sankcijas pret citu dalībvalsti, bet Zviedrijas delegācija, kura jaunnedēļ plāno ierasties Turcijā "noregulēt pretrunas", tikpat labi var arī uz Ankaru nebraukt.
Vienlaikus Turcijas ārlietu ministrs Mevluts Čavušoglu ir licis saprast, ka Ankara ir gatava apspriest šos jautājumus ar NATO dalībvalstīm, un tas liecina, ka Turcijas prezidents, visticamāk, cer uz kādām dividendēm, kuras pasniegt saviem atbalstītājiem pirms nākamā gada vēlēšanām. Erdogana izredzes šobrīd nešķiet spožas, bet izlēmīga nostāja jautājumos, kurus Turcijā daudzi vēlētāji uzskata par nozīmīgiem, var tās jūtami uzlabot. Šāda mērķa dēļ Ankara tiešām var vismaz uz laiku nobloķēt abu Ziemeļvalstu uzņemšanu NATO gadījumā, ja netiks atrasti kādi Erdoganam pieņemami varianti. Tostarp arī tādēļ, ka ar rietumvalstu viedokli Turcija pēdējos gados tāpat rēķinās aizvien mazāk.
Abām Ziemeļvalstīm (vairāk Zviedrijai, jo pret Somiju pretenziju ir mazāk) tas savukārt būs sava veida izšķiršanās mirklis, jo kompromisa dēļ var nākties izpildīt vismaz atsevišķas Turcijas prasības, atsakoties no iepriekšējiem lēmumiem un principiem.