Tiesības neizvēlēties vai izvēlēties gudri

Pēdējā piezīme, protams, par dubļu karu prelūdiju "čekas maisu" atvēršanai, kas varētu tikt izmantota ne vienā vien priekšvēlēšanu kampaņā. Vērojot pēdējo nedēļu nervozās kustības, skaidrs, ka dažs deputāts jau ir izdomājis nesarežģītu veidu, kā iešļūkt jaunajā Saeimā – uz "čekas maisa", pieslienoties tai nometnei, kura šajā konfliktā vokāli izceļas. Skaidrs, ka VDK zinātniskās izpētes komisijai nav izdevies nācijai celt priekšā viedu redzējumu par individuālu latviešu izvēlēm noteiktā vēsturiskā situācijā.

Daudz nozīmīgāks par 1. janvāri, kas jau aiz stūra, būs jaunā gada 6. oktobris, jo tas ietekmēs mūsu dzīvi nākamos četrus gadus.

Tiem, kuri uzskata, ka vēlēšanas neko nespēs mainīt, ir divas iespējas – vēlēšanās nepiedalīties, tā manifestējot protestu un prasības pēc pārmaiņām, vai iet un balsot, cenšoties darīt to gudri, tas ir, pēc noteiktiem, iepriekš definētiem kritērijiem. Nu, piemēram, kaut vai nebalsot par partijām, kurās ir manāms izteikts individuālo priekšvēlēšanu kampaņu īpatsvars, kas jau ir nesis pārsteidzošus rezultātus ar nez no kādas piedurknes izvilktiem, nez kā sponsorētiem un manipulējamiem deputātiem (Zatlera "brāļi un māsas olšteinieši" un Vienotības negods ar Junkura "Honkongas mandātu" ir tikai divi spilgtākie piemēri).

"Gudrā balsošana" gan var rezultēties kādā taustāmā, nevis nejaušā iznākumā tikai tad, ja tiktu formulēta kā vienojoša vēlēšanu taktika, kas ir maz ticams sabiedrības un mediju lielās sašķeltības dēļ. Ir divi veidi, kā izturēties pret nepiedalīšos vēlēšanās, – to atzīt par pieņemamu un apzinātu vēlētāju uzvedības modeli vai nodarboties ar politaudzināšanu, apgalvojot, ka izvēli neaizgājušo vietā izdarīs nobalsojušie, bet nebalsojušie zaudēs iespēju ietekmēt rezultātu un tiesības izvirzīt pretenzijas uzvarējušo politikai. Šī kaunināšanas kultūra vispār ir Latvijā dziļi iesakņojies un varai ļoti ērts manipulācijas līdzeklis, no kura ietekmes sabiedrībai – jau kur tas laiks, kopš būtu jāizraujas.

Ja gadiem ilgi esi devies balsot, bet uzskati, ka vairāk par saskaitāmo mainīšanu vietām, neietekmējot iznākumu, nav tavos spēkos, nepiedalīšanos vēlēšanās arī var uzskatīt par apzinātu vēlēšanu taktiku. Ja vēlētājs atsakās ar savu balsi leģitimēt uzvarētāju politiku, viņam ir pilnas tiesības vēlēšanu sestdienā palikt mājās skaldīt malku, manifestējot, ka pirms plašākām izmaiņām partijās un politiskajā elitē balsot neies. Jā, uz šādu uzvedības modeli nav jāaģitē, bet ir jāatzīst, ka uz to ir tiesības. Un to, ka neieklausīšanās dusmīgos un vīlušos vēlētājos, bet to kaunināšana un izsmiešana, kā tas bija vērojams pat tik nobriedušā demokrātijā kā ASV, galu galā var novest pie Trampa antifenomena, mēs jau nesen esam redzējuši.