Tauta, kas neciena savas leģendas?

Tā vietā diemžēl atkal nācās brīnīties, kādēļ sabiedrībā visskaļākie, tādēļ pamanāmākie un toni noteicošie, ir indivīdi, kuri teju demokrātijas un tiesiskuma mērauklas līmenī paceļ gadījumus, kas patiesībā neko neliecina ne par demokrātijas veselumu, ne par tiesiskuma līmeni Latvijā. Tā paša līmeņa cīnītāji par tiesiskumu, kuri eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas kapavietas izkārtošanu pacēla teju korupcijas un gadsimta krāpšanās augstumos, par būtiskāko jautājumu Barišņikovam piešķirtās pilsonības sakarā izvirzīja netipisko ātrumu, ar kādu Rīgā dzimušajai mākslas leģendai izdevās dažu stundu laikā saņemt Latvijas Republikas pilsoņa pasi.

Ceturtdien pasaules mediji citēja, Barišņikova aizkustinošos vārdus no vēstules Latvijas politiķiem, kuru viņš nosūtīja, piekrītot pilsonības saņemšanai: "Mana bērnība Rīgā nebija visnotaļ viegla, jo biju krievu vecāku dēls. Īstenībā mans tēvs bija sūtīts uz Latviju, lai valsti okupētu. Par spīti šim nepatīkamajam apstāklim, manī attīstījās stipra saite ar Latvijas tautu. Varbūt manas ģimenes pretrunīgā vieta tur ir tā, kas veicinājusi manu no sirds izjustu atbalstu latviešu patstāvībai un valsts suverenitātei." Vai ir iespējams trāpīgāks un cilvēciski vairāk uzrunājošs formulējums tam nulles punktam, no kura būtu jāizkust sarunai par latviešiem kā vēsturisku izlīgumu panākušu, politisku nāciju? Sarunai, kura varbūt noritētu vēl divus desmitus gadu un, iespējams, beigtos tajā pašā nulles punktā, kura vienā pusē ir latvieši ar vēsturisku sāpi, bet otrā pusē krievi ar vēsturisku aizvainojumu. Tomēr sarunu, kas būtu notikusi.

Tā vietā jāteic, ka latvieši atkal atgādināja – mēs protam svinēt, bet, iespējams, vēl labāk – sev svētkus vai piemiņas dienas sabojāt.

Vēl 30 gadu pēc kara beigām kāzās vai citos radu godos izcēlās kašķi par to, kurš kurā pusē karojis. Aizvien vēl nav aizmirsta tradīcija ģimenēs rīvēties par to, kā un cik bieži apkopjami senču kapiņi. Tikuši līdz datoriem, latvieši anonīmi dalīs 21 kvadrātmetru zemes placīša, kas rezervēts eksprezidentes kapavietai, un griezīs zobus, ka atšķirībā no Barišņikova pēc pases stāvējuši rindā.

Arī valsts premjerministra padomnieks Aigars Freimanis, kurš neapšaubāmi ir gudrs cilvēks, par svarīgāko jautājumu šajā dienā, kad pasaules mediji ziņoja par Latvijas pilsonības piešķiršanu Barišņikovam, izvirzīja ironiski piekasīgu jautājumu, vai "parasts dzimis LR pilsonis arī var saņemt savu pasi četru stundu laikā". Tas ir apkaunojoši. Ir skaidrs, ka vismaz no komandas, kas šobrīd saimnieko valdības mājā, nekādu intelektuālu, kur nu kaut vai pieklājīgu, kulturālu, diskusijas aizsākumu par vispārnacionālām vienojošām vērtībām mēs nesagaidīsim. Šo politisko eliti, par spīti ilgajai pieredzei, īslaicīgās varas skurbulis ir atmetis anonīmu komentētāju līmenī. Žēl.