Raugoties no šodienas skatpunkta, jāsecina, ka 2018. gadu ir raksturojis apbrīnojams vieglums un optimisms, ko neapēnoja neviena no tām nopietnajām problēmām, kas parādījušās pēdējos gados.
Vispirms jāatceras šoks, ko 2020. gada pavasarī radīja Covid-19 straujā un globālā izplatība, kas Latvijas iedzīvotājiem uzjundīja bailes par savu veselību un pat dzīvību, kā arī radikāli izmainīja visas sabiedrības ikdienu un salauza daudzas veiksmīgas karjeras tūrismā un citās ar cilvēku pulcēšanos un pārvietošanos saistītajās nozarēs. Jāatceras arī tas, ka vakcinācija pret Covid-19 mūsu sabiedrību sadalīja vakcinācijas piekritējos un noliedzējos, un abu virzienu radikāļu strīdus raksturoja ārkārtīgi ass naidīgums. Savukārt vakcinācijas procesa sākotnējais haotiskums parādīja, ka ir tādi politiķi, uz kuriem nācija sarežģītā brīdī paļauties nevar.
Lai gan šoruden epidemioloģiskie ierobežojumi gandrīz vairs nepastāv, tomēr pandēmijas radītais rūgtums nav zudis, un joprojām ir gan cilvēki, gan nozares, kam jācīnās, lai atjaunotu to, kas bija sasniegts līdz 2020. gada martam. Arī brīdinājumi par Covid-19 riskiem veselībai dzirdami joprojām.
Trauksmes līmeni mūsu sabiedrībā ir paaugstinājis arī šā gada 24. februārī notikušais Krievijas iebrukums Ukrainā, kas ir parādījis, ka aiz Latvijas austrumu robežas atrodas agresīvas, neuzticamas kaimiņvalstis. Turklāt saspringtā ģeopolitiskā situācija arī atklājusi mūsu sabiedrībā pastāvošo sašķeltību un izvilkusi gaismā to nelojālo sabiedrības daļu, kas pat vairāk nekā 30 gadu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, tā sakot, dzīvo pēc Maskavas laika un ienīst visu latvisko.
Nevar ignorēt arī to, ka trauksmes līmeni Latvijā ir pastiprinājusi iespaidīgā inflācija, kas ietver energoresursu cenu kāpumu un iedragā jau tā visai trauslo mūsu sabiedrības labklājību. Turklāt saistībā ar visiem trim minētajiem faktoriem – pandēmiju, karu Ukrainā un inflāciju – precīzas prognozes par notikumu attīstību atturas izteikt pat pieredzējuši eksperti. Tomēr apstākļiem par spīti, sagaidot mūsu valsts dzimšanas dienu, ir jācenšas radīt svētku izjūtu un izjust to optimismu, kas valdīja simtgades gadā. Ja šoreiz ārējie apstākļi ir tādi, kas svinīgu prieku nevairo, tad tas ir jārod katram pašam sevī, koncentrējoties uz visu to labo, kas dzīvē ir, un vienlaikus patriotiski apzinoties, ka pašiem sava valsts – tā ir liela vērtība.