Vienlaikus nevaru neiebilst par ievirzi, kādā pirmdien un otrdien atkal jau tika kariķēta Baltijas ceļa simbolismu ekspluatējošā akcija, cenšoties tās dalībniekus parādīt kā mazizglītotus jampampiņus vai, teiksim atklāti, tērētus. Būsim godīgi – neglaimojošus kadrus mēs ikviens varam redzēt gan zaļumballē, gan Dziesmu svētkos, gan pašu progresīvāko hipsteru, gan lielākā radu saietā. Labi audzināti cilvēki to nefilmē un soctīklos neliek, tāpat kā neizdara vispārinošus secinājumus.
Būtu bijis pietiekami, ja opozīcijas diskutablā pasākuma kritiķi pieturētos pie Daiņa Īvāna formulējuma, kurš šo visu nosauca par zaimošanu, jo Baltijas ceļš ir nācijai simbolisks notikums, kas bija vērsts uz solidaritāti, nevis sabiedrības šķelšanu un naidošanu. Vai ir iespējams pateikt precīzāk? Ticiet man, no šādas argumentācijas pie dialoga atgriezties būs daudz vieglāk nekā no šķeļošā un naidojošā, ka pirmdien šur tur ielās un ceļmalās sanāca tie sabiedrības švakākie pārstāvji. Gan jau, ka sanāca i tādi, i šitādi.
Ir svarīgi nekašķēties vēl arī par kopīgiem, nāciju vienojošiem simboliem, kas ir nepārejošākas lietas kā pandēmijas, partijas un valdības. Un īpaša atbildība te ir politiķiem neatkarīgi no tā, vai tie šobrīd ir varas pozīcijās vai šo varu kritizē no malas. To, ka šāda veida populisms ir pārāk sprādzienbīstams un pēc gada var apgrūtināt aklimatizēšanos varas pozīcijā, ja tajā izdotos atgriezties, acīmredzot saprot arī vismaz daļa jaunās-vecās opozīcijas.
Neba nu velti arī Ainārs Šlesers ir sapratis, ka tas, ko dara Aldis Gobzems, ir par traku un ilgtermiņā var traucēt pārģērbties politiķa zolīdajā uzvalkā, ja izdotos atgriezties pie varas galda. Abi aicina cilvēkus ielās, sakrīt laiks, sakrīt vieta, sakrīt protesta iegansti, sakrīt pat saukļi par "Kariņa – Levita režīmu". Tas, kas atšķiras, ir protestu forma – Gobzems draud ar ugunskuriem un traktoriem, Šlesers aicina aprobežoties ar kopdziedāšanu. Gobzemam laikam šajās nereģistrētajās attiecībās atvēlēta tikai degvielas tvertnes loma, kas Šlesera daudzkārt izmantojamo raķeti pacels gaisā un tramplinēs uz 14. Saeimu.
Protams, šeit spilgti parādās "kā sauc, tā atskan" princips, nevar noliegt, ka protesta garu daļā sabiedrības provocē ne tikai opozīcijas kūdīšana, bet arī valdības partiju kacināšana. Tādēļ lūgums opozīcijai neiekrāsot politiski pārejošos toņos nācijas kopējos simbolus ir tieši paralēls aicinājumam pozīcijas partijām vismaz pacensties neieslīgt šauri partijiskās pozīcijās un uz sabiedrību paskatīties ārpus "mans" vai "svešs" vēlētājs prizmas. Vismaz uz laiku, kamēr tās runā valdības vārdā.