Jāatgādina, ka mūsdienu Taivānas politiskā vēsture sākās 1949. gadā, kad salā patvērumu atrada Ķīnas pilsoņu karā zaudējušais Čans Kaiši un ap diviem miljoniem viņa atbalstītāju, tostarp gandrīz viss Ķīnas Republikas parlaments un daudzas administratīvas iestādes. Tā kā Taivāna palika viena no tām nedaudzajām Ķīnas teritorijām, kuras tā arī nenonāca Mao Dzeduna vadīto komunistu rokās, salinieki oficiāli pretendē uz vienīgās likumīgās un starptautiski atzītās Ķīnas valsts statusu, no kā automātiski izriet arī pretenzijas uz visām pārējām Ķīnas teritorijām. Tieši tāpat komunistiskā kontinentālā Ķīna oficiāli uzskata Taivānu par savu sastāvdaļu.
Šāds starptautiskais statuss vienlaikus rada Taivānai arī ne mazumu problēmu. Tā kontinentālās Ķīnas aktīvās pretdarbības dēļ salai ir diplomātiskās attiecības tikai ar 20 pasaules valstīm, kā arī tikpat kā nav savu pārstāvniecību nozīmīgākajās starptautiskajās organizācijās. Galvenokārt uz šo faktu arī atsaucas neatkarības idejas aizstāvji, kuri uzskata – Taivānas valstiskās neatkarības deklarācijas pieņemšana starptautiskā līmenī juridiski legalizēs salas faktisko neatkarību. Referenduma ieceri, jāpiebilst, atbalsta virkne redzamu Taivānas aktīvistu un politiķu, ieskaitot divus bijušos valsts prezidentus.
Ieceres ceļā gan netrūkst arī būtisku šķēršļu, turklāt fakts, ka Taivānas likumdošana neparedz iespēju rīkot referendumus par izmaiņām valsts pamatlikumā vai ka Taivānas ekonomika ir lielā mērā kļuvusi atkarīga no Ķīnas ekonomikas un, ja šīs saites tiks pārrautas, salai radīsies virkne ekonomisko problēmu, ir tikai paši nebūtiskākie. Jau daudz vērienīgāka problēma šajā gadījumā slēpjas faktā, ka Ķīna, kura jau vairākas pēdējās desmitgades virza ideju par nepieciešamību panākt "miermīlīgu atkal apvienošanos" pēc principa "Viena valsts, divas sistēmas", analoga kā Honkongā, ir kategoriski pret Taivānas neatkarības pasludināšanu.
Šī iemesla dēļ labākajā gadījumā pārējai pasaulei arī turpmāk nāksies izvēlēties, ar ko – Pekinu vai Taipeju – veidot diplomātiskās attiecības, taču vēl ir arī sliktākais scenārijs.
Viens no variantiem Taivānas neatkarības nepieļaušanai paredz pat militāra spēka pielietošanu pret "separātistiem". Nav gan zināms, cik lielā mērā Ķīnas draudi atbilst patiesībai, taču situācija šajā pasaules daļā jau tāpat ir ļoti saspringta, un Taivānas neatkarības pasludināšana šī iemesla dēļ var kļūt par to soli, kas padara stāvokli nekontrolējamu. Tā kā Taivānas drošības galvenais un būtībā vienīgais garants vienmēr ir bijušas ASV, potenciālais konflikts drīz vien var izrādīties vairs ne tikai abu Ķīnu iekšējā lieta. Šī iemesla dēļ tomēr šķiet, ka Taivānas neatkarības ideja tā arī paliks tikai ideja.
vēsture
majors Proņins