Serbija starp Rietumiem un Austrumiem

Izmaiņas attiecas uz tādu institūciju kā Augstā tiesnešu padome un Augstā prokuroru padome locekļu iecelšanas kārtību. Iepriekš tiesu sistēmas augstāko amatpersonu iecelšana atradās valsts parlamenta kompetencē, turpmāk ar to nodarbosies pašas minētās institūcijas. Referendumu un izmaiņas, atsaucoties uz nepieciešamību nodrošināt tiesu sistēmas neatkarību, aktīvi atbalstīja ES un arī ASV diplomāti, tostarp eiropieši uzsvēra, ka bez garantēti neatkarīgas tiesu sistēmas Belgradai durvis uz ES atvērtas netiks. Cits būtisks arguments bija korupcijas, tajā skaitā politiskās korupcijas, riski, kas jau gana spilgti izpaužas atsevišķās tā sauktās jaunās Eiropas valstīs, kur tiesu amatpersonu nozīmēšana atrodas politiķu rokās.
Tajā pašā laikā interese par referendumu Serbijā bija pieticīga, un, apzinoties, ka dalība tajā ar ļoti augstu ticamības pakāpi nebūs pietiekama, lai referendums tiktu atzīts par notikušu, valsts parlaments pagājušajā gadā mainīja nacionālo likumu par referendumiem. Rezultātā, lai arī 16. janvāra referendumā piedalījās tikai 30,1% balsstiesīgo (no kuriem izmaiņas atbalstīja 62%), balsojums tiek uzskatīts par notikušu un juridiski saistošu.

Jautājums, cik lielā mērā referendums ir pietuvinājis Serbiju apvienotajai Eiropai, gan paliek atklāts. Iestāšanās sarunas valsts oficiāli sāka 2012. gadā un Serbijas vadība ir paziņojusi, ka cer uz pievienošanos ES 2025. gadā, tomēr šajā ceļā pastāv vēl arī citi ļoti būtiski un daudz lielāka mēroga šķēršļi – Kosovas neatkarības atzīšana, Belgradas īpašās attiecības ar Maskavu, kā arī ievērojamā ekonomiskā sadarbība ar Ķīnu. Nav mazsvarīga arī valsts iedzīvotāju ievērojamas daļas noraidošā attieksme pret iespējamo dalību Ziemeļatlantijas aliansē, kas bieži tiek saistīta arī ar dalību ES. 1999. gadā piedzīvotie NATO uzlidojumi joprojām ir nesadzijusi rēta, kas nevairo serbu uzticību Rietumiem.

Kosovas neatkarības atzīšana, jāatgādina, ir vēl viena prasība Belgradai, taču, kā un vai vispār iespējams to panākt, īsta priekšstata nevienam nav. Serbijā valdošo noskaņojumu dēļ pat visproeiropeiskākie «nopietnie» politiķi par Kosovas neatkarības atzīšanu uzdrošinās runāt tikai piesardzīgi un varbūtības izteiksmē. Par daudz ko liecina arī tas, ka Serbija kategoriski atsakās atbalstīt pret Krieviju vai Ķīnu vērstas sankcijas, vai ka Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, kad viņš 2019. gada janvārī ieradās oficiālā vizītē Belgradā, sagaidīja ap simts tūkstošiem viņa atbalstītāju.

Ir vēl arī virkne citu apstākļu, kuru dēļ rodas aizdomas, ka Serbijas iespējamā dalība ES ir vairāk iluzors nekā reāls mērķis vai vismaz – ka kopā ar Belgradu apvienotā Eiropa ar augstu ticamības pakāpi iegūs arī problēmas, kuru risinājumus tā diezin vai ir spējīga piedāvāt.