Ka Latvijas politiski administratīvā sistēma ir visai rīcībnespējīga, šaubu nav, taču kas attiecas uz ķeršanos pie pašiem pamatiem vai vēl šaurāku atbildīgo personu loku, tad šie paziņojumi šķiet tādi atpalikuši no mūsdienu realitātes.
Jāņem vērā, ka Latvijas politiski administratīvās sistēmas pamats ir pārstāvnieciskā demokrātija – tauta ievēl savus pārstāvjus, kuri pēc tam tautas vārdā vada valsti, pašvaldības, utt.. Sistēmai, protams, ir trūkumi, un ideāls pārstāvnieciskās demokrātijas modelis nav atrasts nevienā pasaules valstī. Tajā pašā laikā netrūkst skeptiķu, kuri pamatoti uzskata, ka pārstāvnieciskā demokrātija sen ir zaudējusi savu sākotnējo jēgu un kļuvusi (kur vairāk, kur mazāk) par demokrātijas ilūziju, kā galvenos argumentus parasti minot sistēmas atkarību no naudas un dažādus ierobežojumus „nesistēmas” politiskajiem spēkiem.
Attiecīgi, ja kāds vēlas mainīt sistēmu pašos pamatos, tad runai it kā nevajadzētu būt par Saeimas deputātu skaitu vai mazāku daudzumu ministriju, bet gan par pašiem sistēmas darbības principiem. Ja stipri buksē pati pārstāvnieciskā demokrātija, kas izrādās nespējīga aizstāvēt iedzīvotāju vairākuma intereses, spējot apkalpot vienīgi skaitliski nelielu (un Latvijas gadījumā pat vairs ne nacionālu) un bagātu eliti, tad deputātu vai ministriju skaitam nav nekādas nozīmes. Kādēļ lai piecdesmit deputātu rīkotos savādāk, nekā simts, vai viena ministrija īpaši atšķirtos no divām. Vienīgā atšķirība ir mazāki izdevumi, pie kam gan sistēmu uzturošajai elitei, gan nodokļu maksātājiem.
Zīmīgi, ka jautājums par pārstāvnieciskās demokrātijas degradēšanos nav aktuāls tikai Latvijai un arī risinājums ir atrasts – atgriešanās pie tiešās demokrātijas ar mūsdienu tehnoloģiju starpniecību, jeb tā dēvētā netokrātija. Pats šis jēdziens vēl nav ieguvis līdz galam skaidras aprises, un pastāv vairākas teorijas, kurās tiek izmantots netokrātijas termins, taču būtība ir skaidra – pilsoņu aktīva līdzdalība, izmantojot tehnoloģiju sniegtās iespējas, tostarp iespējas interesentiem izstrādāt likumprojektus, komunicējot tikai tīklā, iesniegt tos, rīkot referendumus, utt..
Pagaidām „netokrātiskās” izmaiņas atsevišķu valstu likumdošanās ir ne īpaši manāmas, arī pretestība no pārstāvnieciskās demokrātijas puses (uz kuras „likumīgajām tiesībām” runāt tautas vārdā pretendē daļa šīs pašas tautas) ir liela, taču tendence ir neapšaubāma. Pēc būtības – pateicoties tehnoloģiskajam progresam ir sākusies virzība uz stāvokli, ko varētu nosaukt par tautas demokrātiju. Ar daudz mazākām pilnvarām vēlētiem „tautas kalpiem” un dažādām ministrijām (kas loģiski noved pie minēto instanču skaita samazināšanas), bet daudz lielāku tiešās demokrātijas lomu.
Tā kā – ja nu Latvijā beidzot kāds vēlas ķerties klāt būtībā sen nobriedušajam jaunas Satversmes jautājumam, tad visa veida kosmētiskie sistēmas remonti, mainot deputātu skaitu, nozīmējot tautas vēlētu prezidentu vai vēl ko citu, ir labākajā gadījumā īstermiņa risinājums un mēģinājums piemānīt vēsturi. Ja „netokrātiskās” reformas nenāks no augšas, tās agri vai vēlu atnāks no apakšas.