Sedlenieks: Izvēle starp lielāko un mazāko ļaunumu

Komisijas uzdevums nebija sniegt toreizējā britu premjera Tonija Blēra vadītās valdības rīcības novērtējumu, tomēr ziņojuma autori neskopojās ar ekspremjeram veltītu kritiku - kā par bezierunu atbalsta apsolīšanu ASV prezidentam Džordžam Bušam vēl gadu pirms iebrukuma, tā par iebrukuma Irākā seku nenovērtēšanu, valsts pārveides plāna pēc Sadama Huseina gāšanas neesamību un šāda plāna nepieprasīšanu no ASV. Tiesa, atbildība par tā arī neatrastajiem (vai pareizāk - neesošajiem) masu iznīcināšanas ieročiem, atsaukšanās uz kuriem tika izmantota kā iemesls iebrukumam, uzvelta galvenokārt izlūkdienestiem.Līdztekus galvenajam secinājumam ne mazāk svarīgs ir konstatējums, ka sabiedrotajiem nebija sapratnes par to, kas notiks ar Irāku pēc Huseina gāšanas. Var uzskatīt, ka esošie plāni bija balstīti daļēji Austrumeiropas pēc komunistisko režīmu krišanas, bet daļēji Persijas līča valstu monarhiju pieredzē, lai gan situācija Irākā ievērojami atšķīrās no šiem gadījumiem, neraugoties uz atsevišķām līdzībām. Rezultātā tika pieņemta virkne nepareizu lēmumu, kas noveda pie dramatiskas pretrunu saasināšanās un terorisma viļņa, turklāt pēdējais tālu pārsniedzis Irākas robežas un kļuvis vairs pat ne par reģionāla, bet globāla mēroga problēmu.Īpaši ir vērts piebilst, ka vēl pirms iebrukuma netrūka ekspertu, kuri brīdināja - lai cik nepievilcīgs arī būtu Irākas līderis un viņa valdīšanas stils, Huseina gāšana būs līdzvērtīga lapseņu pūžņa izpostīšanai. Pretējā svaru kausā tikmēr atradās Rietumu vērtības, kā arī ievērojamas ekonomiskās un politiskās dividendes iebrukuma atbalstītājiem, tādēļ brīdinājumi tika ignorēti.Tomēr pats traģiskākais, ka gan Blērs, gan tās britu, amerikāņu un virknes citu valstu amatpersonas, kuras atradās pie varas 2003. gadā, kā arī viņu atbalstītāji un sekotāji, nevēlas atzīt pieļautās konceptuālās kļūdas, atzīstot vien atsevišķas nepilnības lēmumu pieņemšanas procesā. Šādas nostājas dēļ arī turpmāk ir tikusi atbalstīta, gan bez atklātas militāras iejaukšanās vai iejaucoties vien ļoti ierobežotos apjomos, vēl vairāku, no Rietumu viedokļa raugoties, nepievilcīgu un neadekvātu despotu gāšana, palielinot nestabilitātes un terorisma izplatību.Situācijā, kad labi nodomi un cēli mērķi rada tikai aizvien jaunas problēmas, tostarp bēgļu straumes un terorismu Eiropā, Čilkota komisijas ziņojumam vajadzētu ievērojami samazināt virknes rietumvalstu politiķu entuziasmu un pārliecību par savu nekļūdīgumu, kā arī likt viņiem no diviem ļaunumiem izvēlēties mazāko. Pretējā gadījumā var pienākt diena, kad jau būs par vēlu izdarīt secinājumus.