Kā liecina pašas pieticīgākās aplēses, ES ir vērojams investīciju trūkums – Savienībai pietrūkst vismaz 200–300 miljardu eiro gadā, pie kam naudas jeb likviditātes privātajā sektorā ir pilnībā pietiekami, tikai tā dažādu iemeslu dēļ netiek izmantota ieguldījumiem reālajā ekonomikā. Attiecīgi Junkera vārdu ieguvušais plāns ir mēģinājums mazināt investīciju trūkumu un atdzīvināt taupības pasākumu apslāpēto kreditēšanu. Tas ir "solis pareizajā virzienā", kā mīl izteikties amatpersonas.
Ja vienkāršoti, tad trim gadiem paredzētā plāna ietvaros ir izveidots Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF), kas atbalsta stratēģiskas investīcijas (jeb «lielos projektus», kuru realizācijas izmaksas sākas no 50 miljoniem eiro) tādās jomās kā infrastruktūra, izglītība, pētniecība un inovācijas, kā arī nodrošina riska finansējumu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (ar darbinieku skaitu līdz trim tūkstošiem). Nosacītā sāls ir privāto līdzekļu piesaiste, jo tieši fondam naudas ir salīdzinoši maz, de facto tas darbojas galvenokārt kā drošības garants un investoru iedvesmotājs. Stratēģiskais mērķis ir 315 miljardu eiro ieguldīšana reālajā ekonomikā, 240 miljardus atvēlot ilgtermiņa investīcijām, bet 75 miljardus – mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.
Atbilstoši oficiālajai informācijai pirmajā darbības gadā ESIF izlietojis 12,8 miljardus eiro, kas savukārt piesaistīs investīcijas 100 miljardu eiro apmērā, 80% no kurām nāk no privātā sektora. Ir atbalstīti 64 lielie projekti, kā arī noslēgti 185 līgumi par aptuveni 150 tūkstošu uzņēmumu atbalstīšanu, kas debašu Eiropas Parlamentā laikā ļāva Eiropas Komisijas viceprezidentam Jirki Katainenam nodēvēt plāna īstenošanu par veiksmīgu, kā arī ierunāties par tā pagarināšanu pēc 2017. gada un pat attiecināšanu uz trešajām valstīm.
Slavas dziesmas Junkera plānam skandina arī politiķu vairākums Viseiropas mērogā, un, ja raugās tikai uz skaitļiem, tiešām nav iemesla pesimismam, tomēr medus mucā netrūkst arī darvas karotes. Tā plāna ietvaros projekti konkurē savā starpā, nepastāvot nekādiem nacionālajiem limitiem vai ierobežojumiem, bet tos vērtē eksperti, kas, ja ne izslēdz, tad ievērojami samazina politisko ietekmi. No teorijas viedokļa tas ir apsveicami, taču praksē dod ievērojamas priekšrocības bagātajām ES valstīm un reģioniem, kam vienkārši ir citas, jūtami labākas starta pozīcijas.
Rezultātā Junkera plāns kļūst par vēl vienu faktoru, kas palielina jau tāpat iespaidīgo nevienlīdzību starp bagātajiem un trūcīgajiem ES reģioniem un valstīm. Skaidrs, ka tā dēvētās vecās Eiropas politiķiem pret to nav īpašu iebildumu, nav tikai saprotams, kamdēļ nomācošs vairākums to valstu, tajā skaitā arī Latvijas, politiķu, kuriem vajadzētu cīnīties par atbilstošu korekciju ieviešanu, izliekas neko neredzam.