Ministrs vienlaikus gan apņēmības pilns, gan piesardzīgs – vajagot apkopot pamatojumus, sagatavot speciālu likumprojektu, tas "jāizdzen" caur valdību, Saeimu... Tātad vēl nepieciešama politisko partneru pārliecināšana, ka ir juridisks pamats šādai rīcībai un ka nesekos tiesāšanās.
Pieteikums aktīvai rīcībai tātad labs, bet izskatās, ka rezultāts būs kā krievu teicienā: atvēziens par rubli, sitiens par kapeiku. Tāds "ilgais ceļš kāpās", kad norise tik ilga, ka finālā visas emocijas aprimušas, aizmirsušās, palikušas vien skumjas par vējā palaisto laiku un iespējām.
Ministrs vēsta, ka nekavējoties ierosināšot valdībā jautājumu par Rīgas domes atlaišanu, ja tiks konstatēts prettiesisks normatīvo aktu pārkāpums no pašvaldības puses. Tas uzreiz raisa virkni jautājumu. Kāds naivi domā, ka pašvaldības vadība ar kādu speciālu dokumentu būs noteikusi kukuļu ņemšanas vai došanas kārtību? Izmeklēšanas iestādes visus pierādījumus par iespējamiem pārkāpumiem vispirms nesīs «palietot» ministram, tikai pēc tam uz tiesu? Vai pierādījumus par pašvaldības pārkāpumiem kopumā (nevis par konkrētām personām, kuras pagājušajā nedēļā aizturētas) un pamatojumus pašvaldības atlaišanai izdosies apkopot vēl pirms jaunas valdības izveides un attiecīgi – ministra nomaiņas? Un vai nākamais VARAM ministrs, kas varbūt būs no citas partijas, turpinās Gerharda iesākto?
Un vēl. Šajā gadījumā izskatās, ka ministra rīcību diktē politiskais pasūtījums. Politiskā griba «novākt no trases» netīkamu partiju ir pirms ministra pārliecības, ka ir juridisks pamats viņam tik radikāli iejaukties pašvaldības darbā. Tas, ka šajā gadījumā "labie" cīnās pret "sliktajiem", nav attaisnojums – šāda pieeja principā nav pieņemama. Ir viens likums, viena taisnība visiem, kā rakstīts uz Ministru kabineta sēžu zāles sienas. Tiesiskā valstī, ko jau vairākas Saeimas sakās veidojam, varai lēmumi jāpieņem, balstoties uz likuma normām, nevis politisko gribu. Nevar būt tā, ka, ja partija uzdod, tad ministrs rīkojas, bet, ja neuzdod – ne. Jā, ir tā, ka arī bez politiskās gribas nekas nenotiek, bet ir taču jānošķir partijas ieinteresētība vājināt konkurentus, lai pašai būtu iespējas gūt panākumus, no amatpersonas ieinteresētības, lai pārraudzītajās struktūrās tiktu ievēroti likumi un citi normatīvie akti.