Es būtu piesardzīga pret viedokli, ka sakaitētais fons nav piemērotākais brīdis, kad atzīt un apspriest Latvijas sabiedrības problēmas pēc principa, ka "slikts miers ir labāks nekā labs karš". Krievijas agresīvā pasaules uzskata uzspiešana ar lādiņiem ir izvilkusi uz āru problēmas, kuru cēloņus diemžēl nevar izskaidrot tikai ar ilgstošu atrašanos Krievijas propagandas ietekmē, lai kā mēs gribētu justies atviegloti, ka ar novēlotu Krievijas informatīvo kanālu nociršanu beidzot problēmas sakne ir izskausta. Lielkrievu sentimenta un globālo sazvērestību teoriju mikslis, kas novērojams sadzīviskos kontaktos un sociālajos tīklos, parāda, ka šāds Latvijas nacionālajai drošībai bīstams noskaņojums iet pāri sabiedrības etnisko grupu un sociālo slāņu robežām.
Tiem, kuri vēlas apgalvot, ka šādi viedokļi ir margināli pat margināļu vidē un nav vērts uz tiem saasināt uzmanību, gribētu atgādināt, ka tieši šādi margināļi tankiem pa pēdām veido valdības Krievijas okupētajās Ukrainas teritorijās. Ja jāatbild uz jautājumu, kas ir bīstams – paša šī noskaņojuma klātbūtne sabiedrībā vai tas, ka šis noskaņojums parādās uz āru un par to tiek runāts, jebkurš loģiski domājošs cilvēks, šķiet, atbildēs, ka pirmais.
Tikmēr A/P politiķi, kas vispār ir "reklāmas rullīšu politikas" piekritēji, paziņojot, ka Latvijas sabiedrība ir vienota un šis nav brīdis, kad to šķelt, centās uzdot vēlamo par esošo uz ukraiņu demonstrētās vienotības fona, to pieskaņojot savai elektorāta nišai, kas orientējas arī uz jaunu, modernu, izglītotu, latviski brīvi runājošu krievu, kurš nav un nebūs Latvijas galvassāpes.
Savukārt NA, izmantojot situāciju, kad Krievijas pastrādāto zvērību dēļ asinis vārās, pagājušajā nedēļā nesekmīgi virzīja vairākus likumu grozījumus par krievu valodas lietošanu darba vidē un izglītības iestādēs, kā arī termiņuzturēšanās atļauju anulēšanu pēc principa "Krievijas pilsoņiem nē". Ja arī nav tā, ka pašas problēmas, kuras uzrunā šie priekšlikumi, neeksistētu, pati to cilāšana tieši šajā brīdī, kad Krievija ir iebrukusi Ukrainā, ieganstam izmantojot veco kārti "krievus sit", šīs NA iniciatīvas liedz uzskatīt citādi kā par politiski savtīgām provokācijām.
Krievijas agresija pret Ukrainu ir kā stresa tests, ko ir grūti izturēt pat tiem, kuri līdz šim ir bijuši tālu no pretpoliem nacionālajos jautājumos. Uz šī fona satraukumu rada 9. maija tuvums, un iepriekš izklāstītais partiju vienkāršotais redzējums uz problēmu šo nemieru dara tikai lielāku. Gaidīt, ka ukraiņi par savu dzīvību cenu šo problēmu līdz tam noņems no dienaskārtības mūsu pašu vietā, ir amorāli un naivi.