Rezultāts pretējs cerētajam?

Neraugoties uz abu amatpersonu augsto statusu, tikšanās Ņūdeli arī nebija notikums, kuram plašsaziņas līdzekļi pievērstu īpašu uzmanību. Abās Āzijas lielvalstīs ārlietu ministri nenosaka un neietekmē ārpolitisko kursu (Indijā šādu ministru de facto pat ir divi – bez ārlietu ministra arī valsts ministrs ārlietu jautājumos), tāpat augsta ranga Indijas un Ķīnas dažādu pārstāvju divpusējas tikšanās pēdējā laikā ir kļuvušas samērā regulāras. Neraugoties uz stratēģisko konkurenci un vēsturiskām domstarpībām, Ņūdeli un Pekinai netrūkst jautājumu, kurus apspriest pie sarunu galda.

Par 21. decembra tikšanos plašsaziņas līdzekļi atcerējās šā gada sākumā, kad tika paziņots, ka Indija, sākot ar 31. janvāri, nosaka ievedmuitu 30% apmērā ASV lauksaimniecības produkcijai 857 miljonu ASV dolāru vērtībā jeb aptuveni trešajai daļai visa ASV lauksaimniecības produkcijas eksporta uz Indiju. Šis solis tiek traktēts ne tikai kā atbilde uz ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijas noteiktajām ievedmuitām Indijas precēm (īpaši, protams, tēraudam), bet arī kā signāls, ka Vašingtonas centieni ietekmēt Ņūdeli ārpolitiku ir noveduši pie pēdējā pacietības mēra izsmelšanas.

Jāatgādina, ka ASV ar dažādām metodēm, arī draudot ar sankcijām, cenšas panākt Indijas atteikšanos no Krievijas ieroču un bruņojuma piegādēm un Irānas naftas iepirkumiem, turklāt tā ir tikai aisberga virsotne. Rezultāts ir izrādījies acīm redzami pretējs cerētajam, jo Ņūdeli ne tikai nav atteikusies no visa iepriekš minētā, bet arī pārgājusi no norēķiniem ar šīm valstīm ASV dolāros uz norēķiniem nacionālajās valūtās. Tāpat tieši ASV īstenotais spiediens ir viens no galvenajiem iemesliem, kas novedis vismaz pie savstarpējās sapratnes parādīšanās Indijas un Ķīnas attiecībās.

Pilnībā pagriezties Ķīnas virzienā Indija drīzā nākotnē, protams, negrasās, jo domstarpību joprojām ir pārāk daudz – sākot ar neatrisinātajiem robežjautājumiem un beidzot ar Pekinas pieaugošo klātbūtni Pakistānā. Tomēr kopējs pretinieks vienmēr vieno, un rezultātā vēl nesen gluži vai utopiskā iespēja, ka Indijas un Ķīnas ārlietu ministri varētu lietišķā gaisotnē saskaņot pret ASV vērstas ekonomiskās darbības, lai arī ņemot vērā katrs savus apsvērumus un izdevīgumu, tagad jau šķiet gluži loģiska.

Savukārt, ja šī tendence turpinās vērsties plašumā, kas neizbēgami notiks, ja ASV saglabās līdzšinējo kursu attiecībās ar Ņūdeli, šobrīd jau faktiski pastāvošā Ķīnas un Krievijas ģeopolitiskā alianse var iegūt jaunu, pilnvērtīgu un arī līdzvērtīgu sabiedroto Indijas izskatā. Lai arī Ņūdeli nevēlas steigties ar stratēģiskās izvēles izdarīšanu un vislabprātāk vispār paliktu neitrāla, spiediens un ultimāti var tai liegt izvēles iespējas.