Reitings ir popularitāte mīnus amats

Mēs to spilgti varējām redzēt pēc reakcijas uz Dienas pirms nedēļas publicētajiem politiķu individuālajiem reitingiem. 

Patiesībā, lai cik kaitinoši tas būtu, viss nav tik vienkārši, un reitingu lasīšanā ir jāņem vērā kaudze dažādu "bet".

Pirmkārt jau, lai izprastu Latvijas politiskos reitingus, ir jāņem vērā latviešu traumatiskā mentalitāte, kurā ir ierakstīta, iespējams, pārlieku liela samierināšanās ar varas sniegumu tikai tāpēc vien, ka tā ir "mūsu" vara. Tāpēc, kad lasām, cik atzinīgi tiek vērtēts Valsts prezidents vai premjers, domās būtu veselīgi atņemt no šī vērtējuma daļu plusu, kurus reitingam automātiski dod respekts pret konkrēto personu ieņemamo amatu.

Jā, Dienas publicētie politiķu reitingi uzskatāmi parādīja, ka atsevišķi skandāli vai aktīvistu atbalsts vai nopēlums sociālajos tīklos automātiski nenozīmē plusus vai mīnusus reitingos, bet dažreiz pat nospēlē ačgārni. Politiskie līderi, ja tie ir pamanāmi, visbiežāk būs pretrunīgi vērtēti. Tāpēc baidos, ka Latvija nav gluži tādā sociālekonomiskajā situācijā, lai stabilitāte būtu tas priekšvēlēšanu solījums, ar ko aizraut vēlētājus, liekot izšķirties tieši par savu sarakstu. Šobrīd, pirms sākusies priekšvēlēšanu cīņa, "stabils" nozīmē vairāk nekā "sēdies – trīs ar plusu" jeb "nav jau slikti – vismaz podus nesagāzi".

Līdz vēlēšanu rezultātu paziņošanai partiju un politiķu individuālie reitingi vēl pagūs nošļūkt lejā un uzbraukt augšup, bet vienu lietu, ko vēlētāju spēkos nav mainīt, tie, protams, iezīmē, to partiju loku, no kura būs jāizdara izvēle. Partiju mikroskopiskie reitingi vairāk nekā pusgadu pirms vēlēšanām nebūt nenozīmē, ka tās nevar tikt ievēlētas Saeimā no apvienotajiem sarakstiem, tāpat kā kādas partijas atrašanās reitingu līderos nenozīmē, ka tā savu lielo deputātu mandātu skaitu Saeimā realizēs arī valdībā, kā tas ir gadījumā ar Saskaņu. Līdz ar to, lai cik zems būtu Strīķes, Bordāna, Pavļuta, Ašeradena vai Bondara individuālais reitings, gan Kustība Par, gan Latvijas attīstībai, gan Vienotība, gan Jaunā konservatīvā partija un daža reģionālā partija noteikti var tapt ievēlēta. Un būtu labi, ja vēlētājs uz šīm pārbīdēm neskatītos ar romantizētu priekšstatu par latviešu partiju konsolidēšanos, bet pasekotu, vai aiz šīs saplūšanas nav patiesībā savstarpēji izslēdzošas intereses.

Šosestdien Saskaņas kongresā partijas līderis un Rīgas mērs Nils Ušakovs Latvijas partiju sāncensību ierakstījis pretpolos: Saskaņa un tie, kas ir pret to, jeb pārējās partijas. Principā tam kaut kādā mērā var piekrist, jo diemžēl daudzas partijas, par atsevišķiem politiķiem pat nerunājot, uzskata, ka pietiek ar pozicionēšanos pret Saskaņu, lai aizpildītu tukšumu pašu neesošajā vai nerealizējamā politiskajā piedāvājumā. Ļoti slikti, ja vēlētājiem vai medijiem kā politiķu vēstījuma tālāknodevējiem ar to pietiek.