Proti, LETA svētdien ziņoja, ka saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra datiem pagājušajā gadā Latvijā 31,2% praktizējošu ārstu bija vecāki par 60 gadiem, tajā skaitā 17,4% ārstu bija vairāk nekā 65 gadi. Lielākā daļa jeb 58,8% ārstu bija vecāki par 50 gadiem. Tikmēr 20,4% ārstu bija vecumā līdz 35 gadiem, 5% – vecumā no 35 līdz 39 gadiem, 5,1% – vecumā no 40 līdz 44 gadiem, bet 9,2% bija 45–49 gadus veci.
Protams, te ir pamats runāt gan par to, ka izglītības iegūšana ārstiem prasa vairāk laika nekā citās profesijās strādājošajiem, ka svarīgas ne tikai augstskolā gūtās zināšanas, bet arī dzīves laikā gūtā pieredze, ka varbūt tie vecie šur tur nelaiž tos jaunos pie pilnvērtīgas strādāšanas, bet... tam pretī liekams arī nesen Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē aktualizētais fakts, ka Latvijas slimnīcās un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā kopumā trūkst vairāk nekā 1000 ārstu, māsu un citu veselības aprūpes profesionāļu. Un tas ir situācijā, kad mācību iestādes katru gadu diplomus izsniedz it kā gana lielam skaitam jauno speciālistu, no kuriem daudzi joprojām izvēlas veidot savu profesionālo karjeru ne Latvijā. Tātad pamatu pamatā ir zemā atalgojuma problēma.
Skaidrs, ka ārstu un citu ārstniecības speciālistu iztrūkums un, kā tagad moderni teikt, novecošanās pakāpeniski pārtop tādā kā lavīnā – ja nozarē ir tik liels pirmspensijas vai pensijas vecuma speciālistu īpatsvars, ļoti strauji var iestāties situācija, kad par ārstniecības pakalpojumu pieejamību daudzviet varēsim runāt tikai pagātnes formā.
Ko tas nozīmē? Vien to, ka algu celšanai medicīnā strādājošajiem tiešām ir jābūt kā prioritātei nr. 1 vismaz dažu nākamo gadu valsts budžetos un ka jau tagad jābūt gataviem ļoti radikālai algu līmeņa celšanai, ar to radot motivāciju jaunajiem speciālistiem atmest domas par aizbraukšanu un varbūt arī aizbraukušajiem atgriezties.
Teorētiski viss saprotams, diez vai kādam būtu iebildumi, taču, kā saka ārsts, kādreizējais Saeimas deputāts Romualds Ražuks, lielā bēda ir tā, ka papildu nauda budžetā tieši veselības jomā strādājošo algas celšanai nav manāma, vismaz ne tādā apjomā, kā vajadzētu. Kāpēc nav? Tiešām tāpēc, ka mums īpaši veselīgi politiķi gadījušies, kas personiski «uz savas ādas» tieši šīs nozares problēmas asāk kā citas neizjūt? Atbildes nav...