Intervijas fragments:
Pagājušajā nedēļā Rīgā tika sarīkots īpašs seminārs pašvaldībām par to lomu un pienākumiem dažādu apdraudējumu gadījumos. Kā to vērtējat?
Nezinu, vai tā ir sakritība, bet šo tēmu aktualizēju jau pirms vairāk nekā mēneša - pēc tam, kad dzirdēju Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētāja Ainara Latkovska teikto, ka rīcības plāns X stundā ir valsts noslēpums, tomēr visi, kam tas esot jāzina, esot informēti. Un esot skaidrs, kā informāciju nogādās pārējiem. Toreiz Facebook lapā uzrakstīju rakstu ar retorisku jautājumu: pašvaldībām ārkārtas situācijās nav nekādas lomas, ka pat to vadītājus nekādā veidā neinformē? Jo ar mums neviens nebija runājis - ne no Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, ne no citām struktūrām. Bet jautājumu mums, protams, ir ļoti daudz. Sajūta, ka tas deva tādu kā grūdienu - pēkšņi sāka pienākt dažādu iestāžu vēstules, lai sniedzam atbildes uz konkrētiem jautājumiem, tika sarīkots šāds seminārs.
Kāpēc pašvaldībām tas aktuāli?
Pirmais, ko darīs iedzīvotāji kādu problēmu gadījumā, - nāks uz pašvaldību un prasīs, kā rīkoties - mukt prom vai palikt, kas ar apgādi, aizsardzības līdzekļiem. Bet mums šobrīd nav skaidrības pat par šķietami tik elementāru lietu civilās aizsardzības jomā kā gāzmasku pieejamība. Pašvaldībai to nav. Vai ir valstij? Kurš izplatīs vajadzības gadījumā? Ja izrādīsies, ka jābrauc kaut kur centralizēti tās saņemt, tas nozīmē, ka zaudēsim attiecīgajā situācijā tik vērtīgo laiku. Tad varbūt pašvaldībām jānodrošina gāzmasku krājumi uz vietas? Bet tad jābūt vienotai to glabāšanas, sertificēšanas un izdalīšanas sistēmai.
Nākamā lieta - dzeramais ūdens. Mums katrā ciematā ir ūdens urbumi, bet sūkņi ir elektriski darbināmi. Ja nav elektrības (un tur nevajag nemaz globālus apdraudējumus, pietiek, ka līnija sabojāta), labi, var lietot ģeneratoru. Taču problēmu ar degvielas piegādēm gadījumā jāparedz iespēja sūknēt ūdeni ar rokas pumpi.
Bet tam visam ir jābūt aprakstītam konkrētās instrukcijās.
Jā. Tāpat jautājums par medikamentu, pārtikas dalīšanu, kas acīmredzami ir pašvaldības funkcija, jo mums ir vistiešākais kontakts ar cilvēkiem. Bet tad gribētos zināt, kurš, no kurienes un ko piegādās, vai mums pašiem būs jābrauc kaut kam pakaļ. Ja tā, tad uz kurieni. Es zinu, ka ir Ministru kabineta normas, kuras nosaka devu vienam cilvēkam, bet jau šobrīd dienesti atzīst, ka visiem nepietiks. Tad pasakiet, kas pietiks, kas nepietiks, lai trūkstošos krājumus varam izveidot pašvaldībā uz vietas. Par to ir jārunā - ko valsts garantē un ko pašvaldības. Tam jābūt atrunātam un koordinētam. Un lai visām pašvaldībām izpratne tuvinātos kaut kādai vienotai izpratnei.
Ja ir kādas lietas šajā jomā, kas noslepenotas, varbūt pašvaldību vadītājiem jādod pielaide kaut zemākā līmeņa noslēpumiem, lai pašvaldības vadītājs varētu pateikt, ziniet, mīļie iedzīvotāji, es esmu pārliecinājies, varu jūs nomierināt, ka ir skaidrība par rīcību konkrētās situācijās. Šobrīd pašvaldību vadītājiem daudzi dokumenti nav pieejami, un šāds informatīvais seminārs bijis tikai viens.
Vajadzētu vairāk?
Ir jābūt reālām mācībām. Mums katrai pašvaldībai ir atšķirīga izpratne par it kā līdzīgām lietām. Tas ir normāli, jo katrs raugāmies no savas teritorijas.
Visu interviju ar Carnikavas novada domes priekšsēdētāju Daigu Jurēvicu lasiet otrdienas, 31.marta, avīzē Diena!