Divi galvenie no šādiem aizvadītā gada ģeopolitiskajiem notikumiem tikmēr ir būtībā oficiāla punkta pielikšana liberālajai globalizācijai, kā arī tikpat oficiāla vienpolārās pasaules beigu fiksēšana. Lai arī abi šie fakti bija redzami ikvienam interesentam, formāli tie tika atzīti, ASV prezidentam Džo Baidenam paziņojot, ka ASV pārtrauc demokrātiju eksportu ar militārām metodēm, kā arī Krievijai (ar aktīvu Ķīnas atbalstu) izvirzot ultimatīvas prasības ASV un Ziemeļatlantijas aliansei drošības jomā un abām pirmajām piekrītot šīs prasības vismaz apspriest. Un, lai arī diplomāti un politiķi no iepriekš minētās terminoloģijas centīgi izvairās, lietas būtību tas nekādi nemaina.
Par alternatīvu liberālajai globalizācijai jau ir pasludināta ekoloģiskā globalizācija, tomēr tās gadījumā, neraugoties uz rietumvalstu centieniem ievirzīt procesus sev vēlamajā gultnē, jau ir sākušās diskusijas par tā saucamās energopārejas principiem. Pie tam šo diskusiju rezultāts ne tuvu nebūs tāds, kādu to vēlētos redzēt rietumvalstis. Pirmkārt, ir ievērojami mainījies ģeopolitisko spēku samērs, bet, otrkārt, enerģētiskā krīze Eiropā un ne tikai ir radījusi lielu skaitu jautājumu, tostarp par forsētas pārejas uz zaļo enerģētiku racionalitāti. Un, tā kā šī krīze ar augstu ticamības pakāpi nebeigsies līdz ar šīs apkures sezonas beigām, it īpaši Eiropā tā būs viena no galvenajām nākamā gada aktualitātēm.
Ekoloģiskās kaislības gan nobāl uz gaidāmo sarunu fona starp rietumvalstīm (faktiski ASV) un Krieviju par starptautiskās drošības jautājumiem. Aiz šī formulējuma ir paslēpta daļa no tirgus par daudzpolāro pasaules kārtību un attiecīgi arī likmes ir, bet spriedze solās būt ārkārtīgi augsta, kas nozīmē – lielvaras kā papildu argumentus var izmantot arī uzskatāmas spēka demonstrācijas. Pie kā novedīs sarunas – publiskiem un nepubliskiem līgumiem, abām pusēm "saglabājot seju", vai jauna aukstā kara oficiālas pasludināšanas ar visām no tā izrietošajām sekām, ieskaitot militāras sadursmes interešu zonu perifērijās, šobrīd var tikai minēt, lai gan ticamāks šķiet pirmais variants.
Daļa Krievijas prasību, jāatgādina, attiecas arī uz Austrumeiropas valstīm, kuras pievienojušās NATO pēc PSRS sabrukuma notikušo paplašināšanos laikā, un skar arī Latviju. Un, lai arī prasības attiecas tikai uz tāda bruņojuma, kuru Krievija uzskata par apdraudējumu savai drošībai, izvešanu vai neizvietošanu šajās valstīs, atzīstot to piederību Rietumiem, principu, ka apetīte rodas ēdot, vēl neviens nav atcēlis. Un attiecīgi jebkādas, pat teorētiski iespējamas aizkulišu piekāpšanās Maskavai ir iemesls gan nopietnām bažām ilgtermiņā, gan motivācijai darīt visu iespējamo, lai šādi varianti atrastos iespējami tālāk no sarunu galda.