Patiešām žēl, ka neizdevās noslēgt līgumu, kas sekmētu vilcienu infrastruktūras attīstību, jo, ja mēs tuvākajā laikā uzbūvētu modernus vilcienus, tad varētu kļūt par vilcienu ražotāju NVS valstu tirgum, kurā ir milzīgs pieprasījums, jo tur liels daudzums vilcienu jānomaina.
Iemesli, kāpēc neizdevās noslēgt vērienīgo vilcienu iepirkuma līgumu, visticamāk, ir saistīti ar mūsu valstī pastāvošo sistēmu un domāšanu. Divas lietas jāņem vērā, lai izvairītos no līdzīgām kļūdām nākotnē. Pirmkārt, problēma ir iespaidīgu līgumu necaurspīdīgums. Līgumam, kādu Latvija apsvēra slēgt ar spāņu vilcienu ražotāju CAF, un tam līdzīgiem līgumiem, jābūt publiski pieejamiem pilnā apjomā, jo nevajadzīgā slepenība rada nevēlamas aizdomas. Turklāt, loģiski domājot, kas gan līgumā par ražošanu var būt tik liels komercnoslēpums, ka jāslēpj no sabiedrības? Līgumu vajadzēja publiskot, ļaut, lai iedzīvotāji interneta portālos to lasa, izvērtē, izsakās par to, un tad varbūt mēs būtu nonākuši līdz iespējai Latvijā vilcienus būvēt.
Otrkārt, lai vispār tiktu uz priekšu valstiski nozīmīgos projektos, kur iesaistītas lielas naudas summas, mums jāizveido sistēma, kurā ierēdņi varētu uzņemties vairāk riska, un nebaidītos, ka viņiem pārmetīs par iespējamo neizdošanos. Kamēr ierēdņi baidīsies, tikmēr nekad un nemūžam neuzņemsies risku slēgt sarežģītus līgumus. Kapitālismam raksturīgi, ka ir projekti, kuri attīstās, un ir projekti, kuri neizdodas un tas ir normāli.
Minēto iemeslu dēļ uzņēmums, kas varēja nostiprināties eksporta tirgū kā vilcienu ražotājs par tādu patlaban nekļūs.
Latvijas eksporta apjoms, neraugoties uz krīzi eiro zonā, šī gada pirmajos astoņos mēnešos par gandrīz 12 % pārsniedza pērnā gada apjomu. Kā to skaidrojat?
Būtisks iemesls noteikti ir tas, ka Latvijā ir ļoti labi kvalificēts darba spēks, turklāt arī nodokļi ir zemi, izņemot vienīgi darbaspēka nodokļus. Mūsu valsts problēma gan ir tā, ka imports vienmēr ir lielāks nekā eksports un aug vēl ātrāk.
Visu interviju lasiet ceturtdien, 18. oktobrī, laikrakstā Diena.