Novembris. Toreiz un tagad

Daļēji tas ir piepildījies. Daļēji vēl ne. Iemeslu, kādēļ ne viss arī valsts dzīvē iznāk, kā gribētos, ir gana daudz. Gan vēsturiski, gan arī pavisam cilvēciski. Tostarp no tā, kas mūsdienās visbiežāk satrauc politiķu prātus un par ko viņi gatavi šķēpus lauzt, skaidri redzams, ka politiskās kultūras ziņā neko tālāk par pirmajām Saeimām pagājušā gadsimta divdesmitajos gados tikuši neesam.

Tāpat priekšplānā ir rūpes par sevi, savu labklājību, ko atklāj nu jau visai uzstājīgās prasības pēc lielāka valsts finansējuma partijām (jo tikai tad tās būšot godīgas, vairs neņemšot naudu no apšaubāmiem vai kaut ko pretī prasošiem ziedotājiem), tāpat aktualitāti joprojām nav zaudējis senais teiciens "kur trīs latvieši, tur piecas partijas" (vai citās līdzīgās variācijās) – redzam, ka pēc politisko spēku "konsolidācijas" nu nāk sairuma, sadrumstalotības periods, kas acīmredzot vai nu novedīs pie kārtējās grupēšanās, vai divu – trīs partiju ilgākas nostabilizēšanās, pārējām bezcerīgi paliekot aiz borta. Un arī ideju, problēmu risinājuma piedāvājumu vietā pat Saeimas debatēs itin bieži dzirdam vien savstarpējo apsaukāšanos, citu teiktā prastu izņirgšanu, "varoņiem" naivi domājot, ka ar to sev nodrošina iespēju īpaši izcelties uz kopējā ne visai pievilcīgā fona.

Kas no tā tautai, vēlētājiem? Tikai vēl lielāka neuzticēšanās pie varas esošajiem, neticība, ka valsts var tikt vadīta pareizajā, kopīgi vēlamajā virzienā.

Jo politiskajā dzīvē sen nemana tos ideālus, kā vārdā valsts tika dibināta, kā vārdā par to daudzi savas dzīvības atdeva un arī pirms trīsdesmit gadiem iestājās par neatkarības atjaunošanu. Kādreizējo ideālismu nomainījis egocentrisks pragmatisms.

Un, ja man šodien saka: "Atļausim politiķiem sev vairāk piešķirt naudas no valsts budžeta, jo tad viņu darbs kļūs daudz efektīvāks", tad mana atbilde ir – nē! Lai viņi vispirms parāda, ka ir spējīgi pagriezties ar seju pret tautu ne tikai tos pāris priekšvēlēšanu mēnešus reizi četros gados, lai nāk un sacenšas ar idejām, kā celt mūsu valsti, lai apliecina sevi darbos nesavtīgi, ar tādu misijas apziņu, kāda, domājams, bija valsts dibinātājiem un aizstāvjiem, tad vērtēsim, vai pelnījuši būt atalgoti. Avansi jau tā gana daudzi doti.