Fragments no intervijas:
Dienā bija virkne publikāciju par cilvēku ar īpašām vajadzībām iespējām iekļauties sabiedrībā, tajā skaitā viņu tiesībām uz kvalitatīvu izglītību. Jūsu darbs saistīts ar šo jomu, kā situāciju vērtējat no savām pozīcijām?
Vienu no speciālajām skolām es vadu kopš 2005. gada. Bijušas daudzas dažādas pārmaiņas, daudzi dažādi rīkojumi, kā šo sistēmu sakārtot. Viens no izaicinājumiem bija, ka sāka meklēt iemeslus, kāpēc vecāki negrib, ka viņu bērni mācās speciālajās skolās. Viņiem bija kauns par to, ka viņu bērns mācās šādā iestādē. Tas tika uztverts kā zīmogs, nosodījums.
Tie, kuriem tikai pārvietošanās problēmas, bet, kā saka, ar galvu viss kārtībā, nebūtu jāliek kopā ar tiem, kuriem garīgas attīstības traucējumi.
Mūsu skolā mācās tikai bērni ar dažāda līmeņa garīgās attīstības traucējumiem.
Skaidrs. Kāds risinājums tēla uzlabošanai?
Liela daļa no Latvijā esošajām 60 speciālajām skolām, uzskatot, ka vaina ir tieši skolas nosaukumā, izņēma no tā vārdu "speciālās".
Kāpēc jūsu skola šo ceļu negāja?
Es uzskatu, ka jāmaina saturs, nevis nosaukums. Ja es būtu nosaukusi skolu, teiksim, par Pelču ģimnāziju, neviens taču nedomātu, ka no tās nāktu ģimnāzijas līmeņa skolēni. Bet viedoklis, kāds sabiedrībā ir, protams, arī mani ļoti satrauc. Minēšu piemēru. Vienudien atskan tālruņa zvans, man saka: direktore, daudz es neesmu gatavs maksāt, bet kaut ko varētu.... Sākumā nesapratu, par ko runa, bet viņš turpina: redziet, mans neklausa, negrib iet skolā, negrib mācīties, vai es varu aizvest par samaksu uz jūsu skolu, lai viņu iebaidītu, lai viņš redzētu, ka, ja nemācīsies, nonāks tur? Es teicu: jums nav ienācis prātā, ka jūs atvedīsiet, lai pabaidītu, bet viņam varētu šeit patikt? Gluži nepaprasīja, vai man viss ar galvu kārtībā, bet ar to tā saruna arī beidzās.
Vienmēr aizskaroši, kad saka, ka esam mežā. Jā, mūsu skola atrodas ainaviski skaistā vietā un mēs arī daudz strādājam pie tā, lai vidi sakoptu.
Sadarbībā ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mehānikas fakultātes maģistrantūras studentiem top tieši mūsu skolēniem piemērots rotaļu laukumus. Mums jau ir īpašas šūpoles ratiņkrēslos sēdošajiem, kur pretī audzēknim var šūpoties vai nu aprūpētājs, vai vecāks bērns. Arī ratiņkrēslos esošie grib rotaļāties smilšu kastē. Risinājums ir to izvietot uz tāda kā apaļa galda, kas turklāt ir pagriežams.
Jau vairākus gadus rīkojam starptautisko boče turnīru. Tas ir sporta veids, ko var pielīdzināt kērlingam, tikai ar bumbu. Pagājušajā gadā piedalījās mūsu slavenie paralimpieši, arī šajā gadā viņi būs.
Esam radījuši konkursu skolēnu radošajai pašizpausmei, pie mums sabrauc smagi slimie skolēni arī no citām skolām.
Mums ir sensorā istaba, tādas tagad ir daudzas Latvijā, bet savu esam papildinājuši ar smaguma terapiju – īpašām dažāda smaguma terapijas segām, kas atbilstošas katra bērna svaram. Kā sensorās istabas daļa skolā iekārtota silto smilšu iekārta, kas ir 2012. gada viena no inovatīvākajām biznesa idejām Latvijā. Šogad mūsu skolā būs starptautiska konference, kurā sabrauks kolēģi no vairākām valstīm, tieši runāsim par rezultātiem, ko var sasniegt ar šo iekārtu.
Skolas gaiteņos pie sienām izvietotas spēles, arī tāfeles, kur bērni var zīmēt.
Notiek kanisterapijas nodarbības – mums ir divi īpaši apmācīti, sertificēti suņi, ir speciālisti, kuri ar šo metodi strādā. Saskarsme ar suņiem dod fantastiskus rezultātus. Interesanti, ka tas cilvēkbērns, tā kā atgriežoties tuvāk pie dabas, mazāk uzticas cilvēkam, jo varbūt no cilvēka saņēmis daudzus pāridarījumus, taču ir bijis gadījums, kad puisis notupjas pretī sunim un sāk runāt, ko nebija iepriekš darījis.
Atveras.
Redzams, ka viņš uzticas sunim. Katram bērnam ir individuāls plāns, kas balstīts viņa stiprajās, attīstāmajās pusēs. Arī ar bērniem, kuri tikai guloši – redzam, ka vismaz ar acs kustībām vai pakustinot pirkstus viņš noreaģē, atklājot savas pozitīvās emocijas.
Milzīga emocionālā slodze jūsu pedagogiem, ja ir arī tik smagi gadījumi.
Ir jāiemācās priecāties arī par mazajām uzvarām, ka bērns varbūt iemācās kādu pirkstu pakustināt, satvert pildspalvu vai bumbiņu.
Bet es arī vecākus, kas baidās no šādām skolām, saprotu – viņi saskaras ar attieksmi, ka šajās skolās slikti, turklāt situācijā, kad viņiem jau tā smagi, ka piedzimis bērns ar īpašām vajadzībām. Tikai daļa no tām ir tā sauktās nelabvēlīgās ģimenes. Procentuāli to neesmu rēķinājusi, tas tāds personisks novērojums, ka bērni ar smagāka līmeņa garīgu atpalicību bieži vien ir inteliģentiem vecākiem.
Kā tā?
Ir gēnu nesaderības, ir Aspergera sindroms, Angelmana sindroms, autisms... Ļoti bieži ārēji nemaz nevar manīt, ka šim bērnam ir veselības problēmas. Tāpēc piekrītu jūsu intervijā ar Sarmu Freibergu paustajam, ka ļoti svarīga būtu trīs ministriju – Veselības, Izglītības un zinātnes un Labklājības – sadarbība, strādājot ar šiem cilvēkiem. Vispirms jau ģimenes ārstiem būtu jāizglīto vecāki. Daudzu valstu speciālisti pierādījuši, ka agrīna diagnostika dod lielākas izredzes tiem, kam ir kaut kādas cerības. Novēlota diagnostika, kas parasti tā arī notiek, noved pie tā, ka šim bērnam jāmācās īpašā iestādē, kaut viņš varbūt pie agrīnas diagnostikas un pareizas ārstēšanas un apmācības būtu varējis nonākt arī vispārizglītojošajā skolā.
Visu interviju lasiet otrdienas, 7. februāra, avīzē Diena!
Norobežojas tie, kam būtu jāiekļauj
Par cilvēku ar īpašām vajadzībām apmācību ar Pelču speciālās internātpamatskolas – attīstības centra direktori Ināru Oļenu sarunājas Romāns Meļņiks
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.