Pirmkārt, jāuzsver, ka pret Osipovu nobalsojušie deputāti atklātās parlamentārās debatēs neslēpjoties un nekaunoties pirms balsojuma argumentēja savu izvēli – pretēji vakar piesauktajam 2009. gada balsojumam, kurā tika izgāzta tiesneša Māra Vīganta kandidatūra AT tiesneša amatam, kur visi klusēja kā partizāni. Vai šie argumenti bija ideoloģiski? Jā. Vai šie argumenti bija politiski? Jā. Tāpat kā Saeima, kas ir politisku spēku politiskā procesā veidota institūcija.
Tādēļ nav skaidrs, kā saprast un kādu izeju no šādām kaislībām turpmāk piedāvā konstitucionālo tiesību autoritātes. Nav arī saprotama Valsts prezidenta Egila Levita reakcija uz balsojumu, pēc vairāku stundu pārdomām pasakot, ka "Saeimai ir tiesības lemt par tiesnešu apstiprināšanu, bet tiesnešu izvēle nedrīkst tikt politizēta". Ja šis ir piedāvājums politiskai institūcijai, kā Saeima, atsevišķos balsojumos vienkārši nebūt politiskai, tad, piedodiet, prezidents, kurš vienlaikus ir arī konstitucionālo tiesību autoritāte, nesniedz atbildi ne uz vienu vakardienas balsojuma nesto sarežģīto jautājumu.
Osipovas neievēlēšana AT tiesneses amatā kopumā izraisīja ļoti emocionālas un kritiskās domāšanas principiem nedraudzīgas reakcijas, kas ironiskā kārtā ļoti acīmredzami dalījās pēc ideoloģisko un politisko simpātiju principa, kuru lēmuma kritizētāji ironiskā kārtā vienlaikus pārmeta Saeimas vairākumam. Piemēram, izskanēja Levita ķircināšana, sak, ja jau viņš Saeimas aizkulisēs tā cīnījās par savas juridiskās padomnieces Irēnas Kucinas neseno apstiprināšanu ST tiesneses amatā, kādēļ tikpat aktīvs nav bijis par labu Osipovai pirms balsojuma par AT amatu. Respektīvi, Levita metodes, kas sacēla taisnu sašutumu vienas kandidātes gadījumā, kļuva par garām palaistu iespēju citas kandidātes gadījumā.
Te arī būtu jājautā, vai to partiju vakardienas balsojums Saeimā, kuras atbalstīja Osipovas iecelšanu AT tiesneses amatā, bija nepolitizēts tikai tādēļ, ka tie bija par, nevis pret? Attīstībai/Par un Jaunās Vienotības liberālā ideoloģiskā orientācija šo frakciju balsojumā par Osipovu nespēlēja nekādu lomu, no šīm partijām ievēlētie deputāti balsoja apolitiski? Savukārt konservatīvi noskaņoto NA un ZZS balsojums pret Osipovu bija ideoloģijā balstīts un tātad politizēts. Kā, lūdzu, būtu izmērīts šis divu ideoloģisko nometņu balsojuma motīvs, un kādiem tieši kritiskās domāšanas labajiem standartiem tas atbilst? Vai viss tracis ap Osipovas balsojumu patiesībā ir sašutums par "nepareizās" ideoloģijas pārsvaru vienā konkrētā balsojumā?