Vairs ne vārda par valdības nesaliedēto darbu, kas varbūt arī neiederētos gadu mijas uzrunā, bet tomēr radīja jautājumus kaut vai pie Kariņa pasāžas, ka "šī neierastā situācija ir parādījusi, cik daudz spējam izdarīt, kad rīkojamies kopā, bet cik slikts ir iznākums, kad domājam tikai katrs par sevi". Vai premjerministrs to tiešām mērķēja tikai nepaklausīgajai tautai vai tomēr savām attiecībām ar paša valdības ministriem? Un vai nepaklausīga tauta var atļauties nesaticīgu valdību?
Galvenais, ko, atskatoties uz veco gadu, var pārmest valdībai, ir pieņemto lēmumu kvalitāte, ko Diena ir konsekventi darījusi, bet vissmagākos vārdus pats savai valdībai tik un tā, pārspējot visus kritiķus, televīzijas uzrunā novembra beigās pauda pats Kariņš. XX gadsimta septiņdesmitajos gados, kad tika noformulēta populārā teorija par lēmumu pieņemšanas metodēm, viena no tām ieguva ļoti neglaimojošu nosaukumu "atkritumu spaiņa modelis" jeb garbage can model. Tā aprakstīja, kā tiek pieņemti lēmumi organizācijā (sauksim to par šābrīža valdības koalīciju), kurā trūkst savstarpējās autoritātes un hierarhijas (jeb lēmumi netiek pieņemti komandā, kā novembra beigās atzina pats Kariņš). Stresa, laika un ekspertīzes trūkuma apstākļos dažādās problēmas un to iespējamie risinājumi tiek drudžaini samesti "atkritumu spainī" un rezultāts ir tāds, kādu mēs redzam, kad pēc 12 un vairāk stundu ilgām debatēm valdība iznāk, lai paziņotu lēmumu, kuru pašai ir neērti aizstāvēt.
Tas gan nekavēja aizvadītajā gadā uzplaukt veselai valdības advokātu kustībai, kura sacentās daiļrunībā, aizstāvot katru tās viskuslāko un neloģiskāko lēmumu pat tad, kad to kritizēja paši lēmuma pieņēmēji, premjerministru ieskaitot. "Jā, valdībai nācās to lemt, jo tauta taču ir tik stulba, ka meklē katru ceļu, lai apietu vieglākus aizliegumus. Jā, lēmums neizklausās loģisks, bet tikai tādēļ, ka tauta ir tik stulba un spītīga, ka pietēlo, it kā nesaprastu šī lēmuma patieso jēgu." Šādi spriedumi pārpildīja sociālos tīklus, radot bažas, cik liels būs nekritisko, bet ļoti aktīvo vēlētāju slānis, kuri uz vēlēšanām aizies leģitimēt varas partijas, neprasot kvalitatīvāku politiku, bet uzskatot, ka īstais nelaimju cēlonis ir kritiski domājošos līdzpilsoņos, nevis nekvalitatīvā lēmumu pieņemšanas procesā.
Latvijas valdība pērnajā gadā bija ķīlniece tai pašai dilemmai, kuras ķīlnieces ir valdības visā pasaulē, – tām bija jāizdara izvēle starp ierobežojumiem, kuri vieniem neizbēgami šķitīs pārāk stingri, bet otriem – pārāk bezzobaini. Bet, pats galvenais, šī izšķiršanās jāizdara apstākļos, kad pragmatisku infektologu viedoklis, lai arī diplomātiski pieklusināti pausts, teica priekšā, ka vīrusa izplatība nav apturama, bet tikai vairāk vai mazāk veiksmīgi palēnināma līdz brīdim, kad vīrusu izslimos ne mazāk kā divas trešdaļas iedzīvotāju jeb tiks sasniegta tā dēvētā pūļa imunitāte vai būs pieejama masveida vakcinācija. Neviens nebija tik drosmīgs, lai nedarītu tieši neko, un neviens nebija tik drosmīgs, lai to rekomendētu valdībai.