Publiski nodokļa režīma maiņa tiek pamatota ar rūpēm par darbinieku sociālo aizsargātību, taču faktiski redzams, ka mikrouzņēmēju radītā konkurence ir neizdevīga pārējiem uzņēmējiem, jo spiež tos celt algas pašu darbiniekiem un tas savukārt ir dārgāk nekā kaut kā motivēt politiķus dažus gadus pēc mikrouzņēmumu nodokļa statusa izveides no tā strauji atteikties vispār.
Proti, mikrouzņēmumos strādājošajiem ir noteikti algu griesti. Mikrouzņēmumi izmirtu paši no sevis (pārreģistrētos par parastajiem SIA) tajā brīdī, kad citi darba devēji saviem nodarbinātajiem spētu algu kontos oficiāli ieskaitīt vismaz tikpat lielas algas, kā noteikts šajos griestos. Taču saprotams, ka tas mazo algu maksātājiem ir neizdevīgi, tāpēc šobrīd tiek izmisīgi lobēts, lai nevis dabiskās evolūcijas, bet gan administratīvu lēmumu ceļā mikrouzņēmumi kā tādi tiktu iznīdēti. Kādas tam būs sekas? Tas dos iespēju «parastajos» uzņēmumos strādājošo algas turēt zemas vēl bezgalīgi ilgi (attiecīgi arī zemas sociālās garantijas), jo nebūs vairs jābaidās no konkurences darba tirgū ar mikrouzņēmumiem.
Saprotams, ir daudz jomu, kur zemās produktivitātes dēļ algas nemaz nevar būt augstas. Bet tad jāvērtē šie atsevišķie gadījumi, iespējams, tieši jāizmanto darbaspēka ārpakalpojumi, nevis problēmas jārisina ar likumu labojumiem, kas attiecas uz visiem.
Visnejēdzīgākais šajā situācijā ir tas, ka notiek vēršanās nevis pret tiem, kas vispār nemaksā nodokļus, darbiniekus algojot nelegāli vai puslegāli, bet gan tiem, kas neizbēgami nomaksā visus likumā noteiktos nodokļus. Jo pirmo noķeršanai jāvelta lielas pūles, savukārt otrie paši deklarējušies, tātad arī viegli apkarojami. Jā, viņi nodokļos nomaksā mazāk, bet viņi maksā. Un dod darbu citiem, tā pasargājot tos no dzīves uz citu nodokļu maksātāju rēķina.
Vēl par to sociālo nodokli, kas drīzumā būs jāmaksā mikrouzņēmējiem. Nebūtu problēmu, katrs būtu ieinteresēts savu sociālo garantiju vairošanā, ja vien būtu pārliecība, ka šīs iemaksas tiešām ir paša labā. Bet tā jau ir komunikāciju joma...