Paredzams, ka tuvākajā sēdē par tādu varētu kļūt Krimināllikuma grozījumos iekļautā norma, kas paredz vienlīdz asu vēršanos kā pret nacistiskās Vācijas, tā komunistiskās PSRS īstenotās agresijas pret Latvijas Republiku publisku noliegšanu, attaisnošanu, slavināšanu vai ļaunprātīgu, rupju vai aizvainojošu apšaubīšanu.
Kā bija sagaidāms, asu kritiku par Saeimā skatāmo jautājumu jau paudušas augstas Krievijas amatpersonas, vienlīdzības zīmes likšanu starp PSRS un Vācijas režīmu nodarīto interpretējot sev tradicionālā manierē - kā nacisma slavināšanu un Otrā pasaules kara iznākumu pārskatīšanu.
Piesardzīgu attieksmi pagājušajā nedēļā pauda arī Latvijas Drošības policija, saskatot problēmas likuma normu piemērošanā. Tās skatījumā kriminālatbildības paredzēšana par atsevišķu vēsturisku faktu apšaubīšanu no starptautiskā viedokļa varētu būt vērtējama kā nesamērīgs vārda brīvības ierobežojums. Līdzīgu viedokli tviterī pauda arī Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs: "Būšu nepopulārs zināmās aprindās, bet mēģinājums kriminalizēt vārda brīvību vairāk piestāv totalitārismam, nevis brīvai Latvijas valstij..."
Šaubos, vai likums ir labākais līdzeklis vienotas vēstures izpratnes veidošanai valstī, taču, ja reiz tas izvēlēts, gribētos, lai mūsu amatpersonas (un pirmām kārtām ārlietu ministrs) nevis norobežotos no parlamentā apspriestās pozīcijas, bet gan to aktīvi izmantotu kā ieganstu dramatisko Latvijas vēstures notikumu skaidrošanai. Atgādinātu, cik liels skaits Latvijas civiliedzīvotāju cietis no abu režīmu agresijas. Turklāt ne tikai kara laikā, bet arī pēc tā, kas ir īpaši svarīgi Krievijas pārmetumu kontekstā. Būtu lietderīgi arī atgādināt kaimiņvalsts amatpersonām, ka runa ir nevis par abu režīmu savstarpējo konfliktu, bet gan abu agresiju pret, juridisku terminoloģiju lietojot, trešo pusi - Latviju.
Ja bail, ka gadījumos, kad vēršamies pret vēstures faktu apšaubīšanu, būs pārmetumi par vārda brīvības ierobežojumiem, lietderīgi ievērot vienlīdzīgas attieksmes principu. Vai pēckara periodā Eiropā bijušas grūtības saukt pie atbildības ikvienu, kas publiski uzdrošinās attaisnot nacistiskās Vācijas režīma nodarījumus vai holokaustu? Nē taču! Kāpēc gadījumā, kad fiksēti centieni attaisnot PSRS īstenoto agresiju, lai būtu citādi? Ja likumā skaidri pausta vienlīdz negatīva attieksme pret abu režīmu attaisnošanu, kāpēc gan kādam varētu rasties bažas par vārda brīvības ierobežojumiem tikai attiecībā uz vienu no tiem?