Vienīgā cerība, ka jaunais premjerministrs ir daudz enerģiskāk noskaņots par priekšgājēju un tam ir arī lielāks savas partijas atbalsts. Un, ka ZZS, nu pārņemot visvaldošākās partijas statusu no iekšējo pretrunu plosītās Vienotības, būs īpaši tendēta apliecināt sevi kā daudz efektīvāku, produktīvāku, neliekot vilties arī saviem vēlētājiem.
To zināmā mērā apliecina arī Kučinska teiktais pirmajā valdības sēdē: mēs nedrīkstam pieļaut, ka, raksturojot situāciju Latvijā, tiek lietoti vārdi «sastingums» vai "stagnācija".
Pirmais rādītājs tam, vai līdzšinējie ministri ir spējīgi mainīt savu darba stilu, būs ministriju rīcības plāni deklarācijā solītā izpildei. Atšķirībā no deklarācijas, kas vairāk ir koalīcijas deputātu «lielais kompromiss», rīcības plāni top ministrijās, tajos tiek uzskaitīti konkrēti soļi konkrētos termiņos. Var vilkt līdzi ar pirkstu katrai ailei un konkrētām personām jautāt: kā veicas ar šo un šo, kad būs šī un kāpēc kavējas šī punkta izpilde. Ar to arī varēsim novērtēt, cik lielā mērā un kuru partiju pārstāvji ir gatavi strādāt uz rezultātu to pārziņā esošajos lauciņos vai tieši otrādi – jaukties partneru kompetencē, kā to pēdējās dienās redzam no pašreizējā labklājības ministra Reira retorikas par veselības jomas finansējumu. Protams, šajā gadījumā var atrunāties ar Kučinska deklarēto komplekso pieeju, taču tas ir kaut kas cits – viena lieta ir vispusēji raudzīties uz katras nozares aktualitātēm, pavisam cita – pārņemt no kolēģa iniciatīvu kādā viņa kompetencē esošā jautājumā. Tad tiešām nebūtu stagnācijas, bet kārtējo kašķu placis gan...