Par iespējamo iekļaušanos apvienotajā Eiropā Turcija runā vēl kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem, pieteikums dalībai ES (tolaik Eiropas Kopienā) tika iesniegts 1987. gadā, oficiāli par ES kandidātvalsti Turcija kļuva 1999. gadā, bet iestāšanās sarunas sākās 2005. gadā. Sarunas tika sāktas, neraugoties uz faktu, ka gandrīz visās tā dēvētās vecās Eiropas valstīs aptaujas liecināja – iedzīvotāju vairākums ir pret Turcijas pievienošanos Savienībai, tostarp Austrija un Francija paziņoja, ka gadījumā, ja uzņemšana nonāks dienas kārtībā, tās par šo jautājumu rīkos referendumu.
Ne tikai uzreiz vairāku ES valstu atklāti paustās nevēlēšanās dēļ redzēt Turciju aliansē, bet arī vairāku citu būtisku iemeslu, tostarp iekšpolitisko izmaiņu dēļ pašā Turcijā sarunas pakāpeniski nonāca strupceļā, un jautājums par Ankaras dalību ES tika nolikts tālā plauktā. Paralēli apvienotās Eiropas un Turcijas attiecības ir kļuvušas aizvien vairāk saspīlētas, politiķiem apmainoties ar neglaimojošiem izteikumiem un abpusējām apsūdzībām, kā arī sperot soļus, kurus pieņemts dēvēt par nedraudzīgiem. Tiesa, līdzšinējo sadarbības līmeni šī ažiotāža ir ietekmējusi maz.
Kopumā abās pusēs ir nostiprinājusies pārliecība, ka Turcijai ar ES nav pa ceļam, lai gan oficiāli Ankara pievienošanos ES joprojām uzskata par prioritāti un arī Brisele nav atteikusies no nodoma pievienot Turciju savai nosacīti draudzīgajai tautu saimei. Gan ne pārskatāmā, bet tālākā un pagaidām nekonkrētā nākotnē.
Pateicoties šādam fonam, Mogerīni un Hāna došanās uz Ankaru, pirms tam publiski paužot nodomu sasaistīt iestāšanās sarunu atjaunošanu ar demokrātijas un cilvēktiesību pārkāpumiem Turcijā (pārfrāzējot Džeku Londonu, tika pausta gatavība runāt ar tiem vīriem bargi), raisa neizpratni.
Runāt bargi ar Erdogana Turciju ir nodarbošanās, kas var novest tikai pie attiecību tālākas pasliktināšanās un Eiropai nevēlamām sekām.
Piemēram, Turcijā joprojām atrodas pāris miljonu bēgļu, kuri ar prieku dosies Eiropas virzienā, ja vien viņiem to atļaus.
Turcija ir liela ES ekonomiskās sadarbības partnere un strauji kļūst par ievērojamu tranzīta mezglu, tostarp arī par energoresursu sadales punktu. Piedevām vēl Ankara būtībā sēž uz diviem krēsliem, no vienas puses paliekot rietumu nometnē, bet no otras – iekļaujoties Ķīnas un Krievijas veidotajās struktūrās.
Šo iemeslu dēļ atliek secināt – ja Eiropas emisāri arī runās bargi, tad tikai publikas acu priekšā, izpildot savus obligātos rituālus. Aizkulisēs mēģinājumi nostādīt Turciju atpakaļ uz Eiropas ceļa nav gaidāmi – to vietā ar augstu ticamības pakāpi tiks ievadītas sarunas par abām pusēm šobrīd nepieciešamo optimālo cita veida sadarbību. Savukārt Turcijas iespējamā dalība ES tā arī paliks tālas nākotnes jautājums.
Tavs vārds
hmm
Krējums Saldais