Oficiālais vizītes iemesls ir Šoigu dalība uzvaras Tēvijas atbrīvošanas karā 70. gadadienas svinībās (šādi Ziemeļkorejā tiek dēvēts 1950.–1953. gada karš, kurš ritēja ar aktīvu PSRS līdzdalību un kurā par uzvarētāju sevi ir pasludinājusi Phenjana). Faktiski tikmēr ir maz šaubu, ka tiks runāts par ieroču un bruņojuma piegādēm, kā arī reiz vērā ņemamās dažāda veida citas sadarbības atjaunošanu, tostarp ignorējot vai apejot kā rietumvalstu, tā starptautiskās sankcijas.
Ziemeļkoreja, jāatgādina, ir viena no nedaudzajām pasaules valstīm, kura kopš 2022. gada 24. februāra – Krievijas agresijas Ukrainā sākuma – atklāti ir nostājusies Maskavas pusē, tāpat Phenjanas režīms vairākkārt ir paudis gatavību sniegt Krievijai konkrētu atbalstu, ja tāds tiks lūgts. Minētais konkrētais atbalsts galvenokārt ir PSRS/ Krievijas kalibra artilērijas šāviņi.
Ziemeļkorejas militārās koncepcijas stūrakmens ir masveidīga artilērijas izmantošana konflikta ar dienvidu kaimiņiem gadījumā – koncepcija paredz 250–300 tūkstošu šāviņu, ar kalibru lielāku par 100 mm, pielietošanu stundas laikā «ilgākā laika periodā». Attiecīgi rezerves uzkrātas atbilstīgas un ir vienas no lielākajām pasaulē, un valstī darbojas arī vairākas lielas rūpnīcas, kas šīs rezerves nemitīgi papildina. Krievijā tikmēr tiek runāts par šāviņu tuvojošos (vai daļēji – jau esošo) deficītu karadarbības augstās intensitātes dēļ. Pēc visa spriežot, jautājums tiek risināts, vēršoties pie Phenjanas, kā tas tika darīts, bezpilota lidaparātu gadījumā vēršoties pie Irānas. Apmaiņā piedāvājot galvenokārt ekonomiskās sadarbības iespējas.
Pret Ziemeļkoreju un Krieviju noteiktās sankcijas šo valstu vadītājus (un pirmkārt jau Kimu Čen Unu) nemulsina, tostarp tādēļ, ka sankcijas pret Phenjanu ar vērienu pārkāpj Ķīna, Ziemeļkorejas ģeopolitiskais patrons. Oficiāli Pekina to, protams, noliedz, taču faktiski nav šaubu par vērienīgas sadarbības esamību. Tagad var gaidīt, ka līdzīga rosība sāksies arī uz Krievijas un Ziemeļkorejas robežas, kuras blakusefekts būs arī nekādai uzskaitei nepakļautas Ķīnas produkcijas piegādes Maskavai.
Kā novērst vai vismaz piebremzēt visu iepriekš minēto, tikmēr ir atklāti neskaidrs, tas vienlaikus nozīmē – arī karadarbība Ukrainā joprojām ir tālu no noslēguma.