Jau jaunnedēļ politiķi mainīs savas komunikācijas tonalitāti ar medijiem, kļūs mazāk pieejami, liela daļa pašu politiķu un viņu dedzīgāko atbalstītāju uz laiku nozudīs no sociālajiem tīkliem, arī informācijas plūsma no pašvaldībām par izremontēto, salaboto un atjaunoto uz kādu brīdi pavisam noteikti apklusīs. Rezumējot - sestdien līdz ar pašvaldību vēlēšanām vēl viens aplis būs noslēdzies.
Būs melots, sakot, ka priekšvēlēšanu laikā Rīgā lielās partijas šoreiz pārsteidza, gluži otrādi - priekšvēlēšanu periods bija gana garlaicīgs un visnotaļ prognozējams. Kāds vēlēšanu kampaņu vēlējās būvēt, sevi ideoloģiski pretnostatot, bija tādi, kas neko nesarežģīja un «gāja pagalmos». Kādam šķita, ka vēlētājam joprojām var iebarot tās pašas klišejas, kuras nostrādāja Saeimas vēlēšanās, kāds vēlētājam stāstīja, ka tikai viņa šīs valsts un pilsētas patriotisms ir tas vienīgais pareizais un citi īsti neprot dzimteni mīlēt. Tāpat bija tādi, kas apzināti nerunāja par sev nevēlamām tēmām, savukārt vēl kāda vēstījuma atšifrējums joprojām ir mīkla, un nolasīt to varētu vienīgi ar paša paskaidrojumiem. Protams, neizpalika visi priekšvēlēšanu laikam raksturīgie komunikācijas elementi - pašvaldībās pie varas esošie dižojās ar paveikto, varas kārotāji, kā nu prazdami, mēģināja atmaskot, bija daudz demagoģijas, grūti pārbaudāmu faktu manipulācijas un, protams, politiskās komunikācijas augstākās pilotāžas - problēmu un to risinājumu vispārinājumu.
Taču šoreiz ne par kampaņām vai politiķu komunikāciju. Šoreiz par to, kāpēc pats došos balsot un uzskatu, ka ikvienam šīs valsts pilsonim tas būtu jādara.
Atminos augstskolas laikus, kad, studējot Latvijas Universitātē politoloģiju, kāds pasniedzējs ārpus lekcijām ne pārāk glaimojoši izteicās par politiķiem «kā sugu» neatkarīgi no valsts vai gadsimta. Galvenā doma bija tieša un skaidra, proti, ja cilvēks dodas politikā, viņa mērķis ir realizēt savas idejas un uzstādījumus, savukārt savu ideju realizācijai viņam nepieciešama vara. No tā savukārt viegli esot secināms, ka jebkurš politiķis ir varaskārs tipiņš un attiecīgi politiķa profesijai nepieciešamo īpašību kopums visnotaļ vāji pārklājoties ar to īpašību kopumu, kas nepieciešamas vienkārši labam cilvēkam. Toreiz mēģināju oponēt, ka šāds viedoklis ir pārāk kategorisks, ka dzīvē ne vienmēr viss ir tik vienkārši un galu galā cilvēki un situācijas mēdz būt dažādas. Nezinu gan, kāds bija mērķis, mācībspēkam šo sentenci man izsakot, taču vienu varu teikt pavisam droši - nosēdies tas manī ir pamatīgi. Simtprocentīgi tik skarbam un vispārīgam uzstādījumam par politiķiem nepiekrītu joprojām, taču manas kā vēlētāja izvēles principus nākotnē šī saruna pavisam noteikti ietekmēja.
Proti, vēlēšanas es, pirmkārt, uztveru kā veidu, lai noteikti nebalsotu par tiem, kuri ar savām publiskajām izpausmēm pierāda, ka vara ir viņu politiskās darbības galamērķis. Tādu ir pietiekami daudz. Es esmu gatavs savu balsi atdot par tādiem politiķiem, kuri varu uztver kā instrumentu savu un attiecīgi arī manu mērķu sasniegšanai. Lielajās pilsētās šis varētu būt visnotaļ sarežģīts uzdevums, turpretim mazajās pašvaldībās kandidātiem gan vajadzētu būt kā uz delnas.
Otrkārt, neapšaubāmi politiķu un vēlētāju mērķiem ir jāsaskan, tāpēc vienmēr veltu laiku, lai iepazītos ar partiju un to līderu solījumiem, kā arī - kas to realizācijai ir darīts ārpus priekšvēlēšanu skrējiena laika. Nekādu Ameriku neatklāšu, sakot, ka daudzas partiju politiķu aktivitātes, īpaši priekšvēlēšanu laikā, ir prasta darbības imitācija. Dažkārt pat tik prasta, ka zūd ticamības moments politiskajam procesam.
Treškārt, jebkuras vēlēšanas - vai tās būtu Saeimas vai pašvaldību uztveru kā veidu, kā ielikt atzīmi līdz šim pie varas esošajiem. Ceturtkārt, neslēpšu, vēlos tīru sirdsapziņu spriest par politiku - gan galda sarunās, gan publiski. Demokrātiskā iekārtā vēlēšanas ir nozīmīgākais instruments, ar kura palīdzību valsts pilsoņi var tieši un nepastarpināti piedalīties politiskajā procesā. Un mana dziļākā pārliecība ir - ja cilvēks nav piedalījies vēlēšanās tāpēc, ka «nav taču par ko balsot», tad diezin vai šādam cilvēkam vajadzētu būt vietējās vai valsts varas kritizētāju pirmajās rindās.
Būtiskākais - ejot vēlēt, es apzinos, ka līdzdarbojos savas valsts un pašvaldības veidošanā. Man nav vienalga, kādā valstī es un mana ģimene dzīvo, man ir svarīgi vēlēšanu dienā paust savu nostāju, ir svarīgi līdzdarboties. Vienlaikus es apzinos, ka mana nostāja var nesakrist ar vairākuma uzskatiem. Vai gluži otrādi - sakrist.
Nobeiguma vietā mazliet vēstures, secinājumus atstājot katra paša ziņā: 2009. gada pašvaldību vēlēšanās piedalījās 53,8% balsstiesīgo, 2010. gada 10. Saeimas vēlēšanās - 62,6%, 2011. gada 11. Saeimas vēlēšanās - 59,4%. Savukārt 1922. gada 1. Saeimas vēlēšanās nobalsoja 82,2% balsstiesīgo.