Kas attiecas uz Zelenska vizīti Vašingtonā – tās laikā oficiāli tika paziņots par jaunu militārās palīdzības paketi Ukrainai, tiesa, aprobežojoties tikai ar aizsardzības, nevis uzbrukuma ieročiem. Kā atzīst eksperti, šādas nostājas pamatā ir ASV bažas, ka jaunāko uzbrukuma ieroču nodošana Kijivai vai novest pie karadarbības eskalācijas no Krievijas puses, kā arī izraisīt šķelšanos Ziemeļatlantijas alianses sabiedroto rindās, no kuriem vairākums baidās no liela mēroga konflikta ar Krieviju.
Maskava tikmēr paziņoja par savu bruņoto spēku skaita palielināšanu līdz 1,5 miljoniem karavīru, jaunu vienību izveidi un vēl citiem plāniem. Turklāt par galveno pretinieku tradicionāli tika pasludināti Rietumi, norādot uz "neizbēgamu sadursmi". Vienlaikus kārtējo reizi tika uzsvērts, ka "speciālās militārās operācijas", kā Krievijā tiek dēvēts iebrukums Ukrainā, mērķi tiks sasniegti, tas nozīmē, ka Maskava karadarbību pārtraukt negrasās.
Pekinā Sji Dzjiņpins un Dmitrijs Medvedevs, kuri tikās abu valstu varas partiju (komunistu un Vienotās Krievijas) vadītāju statusā, savukārt demonstrēja savstarpēju atbalstu Ķīnas un Krievijas ceļā uz "jaunu, taisnīgu pasaules kārtību", kā arī nāca klajā ar paziņojumiem par sadarbības paplašināšanu visdažādākajās jomās. Ķīnā, jāpiebilst, nav gandrīz nekādu šaubu, ka šāda jauna pasaules kārtība (ar Pekinu tās centrā, protams) iestāsies jau pārskatāmā nākotnē.
Lieki piebilst, ka visos gadījumos ir radikāli atšķirīgs kā konkrētu situāciju (pirmkārt jau konflikta Ukrainā) un to iespējamo risinājumu, tā kopējā globālā ģeopolitiskā stāvokļa novērtējums, kā arī vismaz publiski tiek pausta pārliecība, ka izvirzītie (vēlamie) mērķi atrodas reālas sasniedzamības attālumā. Ir vēl virkne citu reģionāli nozīmīgu valstu, kurās noskaņojums ir apmēram līdzīgs, kas vieš maz optimisma par iespējām atrast kopsaucējus diplomātiskā ceļā. Lai arī vismaz Ziemassvētku priekšvakarā ļoti gribētos cerēt uz pretējo.